Valsts bez interesēm

Kāpēc darbojas vai nedarbojas? Kur ir cēlonis? Likumos, satversmē?
Tāpēc ka prezidentu nevēl tiešās vēlēšanās? Tāpēc ka zagļi un kretīni pie varas? Tāpēc ka inteliģence un intelektuāļi nenāk klajā ar savu vērtējumu un risinājumiem? Tāpēc ka nav intelektuālās tradīcijas? Vai tāpēc ka 40% nelatviešu? Tāpēc ka krievu valodas dominance? Tāpēc ka Krievijas mediju dominance? Tāpēc ka Krievijā ir autoritārisms? Varbūt, tāpēc ka Latvija nav izvēlējusies savulaik „Baltkrievijas modeli” un dzīvo uz Rietumu kredītiem, nevis uz Krievijas subsīdijām?

Staļinisti, žuļiki un Vienotība. Kopā esam spēks?
Ir bēdīgi, bet fakts, ka ilgas pēc autoritārisma ar brangu staļinisma piegaršu un pro-maskavisko žuļiku teorija par Latviju kā Maskavas protektorātu ir vienīgie alternatīvie politiskie piedāvājumi vai drīzāk viens vienots politisks piedāvājums kā alternatīva līdzšinējai demokrātijas versijai Latvijā. Viņi zina, kāpēc nedarbojas – tāpēc ka pārāk daudz žuļiku klanu ir pārstāvēti politikā. Vajag mazāk. Tad viss ies daudz gludāk. Zagt būs vieglāk.

Bez šiem krokodiliskajiem piedāvājumiem mums ir tikai Vienotības piedāvājums – darīt visu pa vecam. Vārdos Vienotība nosoda korupciju politikā un praktiski notīra mēslus aiz TP/LPP/ZZS. Bet ne morāli, ne idejiski, ne arī kompetences ziņā nav gatavi kaut ko mainīt Latvijas politikā.

Vai nu tu maini, vai nu tu nemaini – un met pie malas pašcieņu un vēlētāju uzticību sadalot amatus, spēlē pēc Lemberga noteikumiem, noskaties kā grauj KNAB, pažonglē un ar lielu izpratni par zoodārza pieejas piekritēju vajadzībām atmet ideju par prezidenta kandidātu izvirzīšanas procesa sakārtotību.

Kāds nesen ir teicis, ka Krievijā politiskā procesa vietā ir „polittechnoloģiju” kari. Tieši tas pats ir arī Latvijā. Polittechnoloģiju kari politisko piedāvājumu konkurences vietā. Un Vienotība, uzskatot kā konkurē ar staļinistiem un žuļikiem, piedalās polittechnoloģiju karos, nevis nāk ar jaunu politiskās darbības kultūru.

Kas un kāpēc nav iedarbinājis liberālo demokrātiju?
Veiko liek priekšā tādu izskaidrojumu:

LV šodien vēl nav izdarītas tik nepieciešamās reformas – sākumdeklarēšanās, vēlēšanu likuma, būvbniecības, krimināl- u.c. izmaiņas kuras nodrošinātu liberālas demokrātijas pamatus.

Ok, tas bija neliels shortcut. Veiko runā par liberālo demokrātiju, nevis par to, ka kaut kas ne- vai darbojas.

Taču pēc pašu pieredzes, vispārējām zināšanām par pasauli, mēs lieliski zinām, kur ir augstāka dzīves kvalitāte. Tur, kur darbojas. Darbojas likumi, demokrātija, kur cilvēkam ir brīvība paust savu viedokli, konkurēt uz vienādiem pamatiem, aizstāvēties tiesā. Tātad tas, kas darbojas, ir liberālā demokrātija. Liberālā gan nenozīmē, ka pie varas obligāti ir liberāļi ar saviem ekstrēmajiem individuālās brīvības un atbildības principiem.

Tātad kāpēc Latvijā nedarbojas liberālā demokrātija, vai varbūt darbojas slikti? Veiko saka, reformas nav izdarītas, labie likumi nav pieņemti. Jā, skaidrs, ka tas bija iemesls tam, kāpēc varēja zagt, neveidot pretkrīzes krājumus, glābt bezatbildīgos baņķierus, blah blah blah līdz bankrotam. Cik reizes jau par to runāts. Šī ķēde ir kristāli skaidra! Un te tikai akls var neredzēt tiešus noziegumus – kriminālus, nevis tikai politisko atbildību. Tautas Partijas, ZZS un Šlesera partijas politika pirmskrīzes gados ir jāizvērtē tieši no kriminālās atbildības viedokļa.

Bet bet. Ja reformas nebija izdarītas un labie likumi nav pieņemti (un tāpēc, vēlreiz, Latvijā nav liberālās demokrātijas), kas nav izdarījis reformas, kas nav pieņēmis labos likumus? Kas un kāpēc?

Kas un kāpēc?

Kas un kāpēc tās izdarīja un tos pieņēma Igaunijā? Ja mēs pieņemam, ka Igaunijā viss, ko mēs paši sev varam tikai vēlēties, notiek.

Es īsti neticu personālijām. Tajā ziņā, ka kāds ir noteikti visā vainīgs, kāds ir visam labajam stāvējis ceļā, kāds ir sātans, sazvērestības un viss bijis sīki izplānots no paša sākuma. To lai vērtē prokuratūra un tie, kam tas interesē. Arī Igaunijā bijis Tautas frontes līderis Savisaar. Nav visai pozitīvs tēls Igaunijas politikā.

Es ticu vēsturiskām likumsakarībām
Vēsturiskās likumsakarības noteikušas lingvistisko latviešu attieksmi pret savu valsti. Latvieši audzina sevi turpināt pašizolācijas tradīciju, uzskatot par savu dabisku pretinieku visus lingvistiski/etniski svešos. Protams, paši latvieši nebūt nav etniski viendabīga masa. Pietiek paņemt jebkuru latviešu uzvārdu sarakstu (klase, darba kolektīvs, delegācija, partiju saraksti), lai pavirši aplēstu, ka pusei ir kāds slavisks (krievu, poļu, baltkrievu vai retāk ukraiņu) uzvārds.

Kas ulmaņlaikos dzina cilvēkus izvēlēties etnisko piederību par labu latviešu, vairs nav relevants, tāpēc to nav vērts apspriest. Ir vajadzīgi demokrātijai piemērotāki mechānismi.

Izolējoties no svešajiem, kuru ir ļoti, ļoti daudz un kuru valoda un maskultūra dominē populārajos medijos, latvieši izolējas no pašas valsts, nonievā to, apsaukā par „slāvlatviju”.

Paradokss: Latvija ir par 60% lingvistiski/etniski latviska (cik vēl no tā ir kādas nelatviskas izcelsmes, puse? nav svarīgi) un par 40% slaviska, jeb lingvistiski krieviska. Bet pārvalda to tikai lingvistiskie/etniskie latvieši. Pārvaldot visu valsti ar visiem tās lingvistiski etniskajiem komponentiem, viņi ļoti principiāli vairās no atzinuma, ka Latvija ir visu to iedzīvotāju, nodokļu maksātāju, pilsoņu un nepilsoņu valsts.

Stingra „nacionālā” stāja
Paši latviešu politiķi, tā Latvijas valsti pārvaldošā elite uzskata, ka tā ir viņu stingra „nacionālā” stāja, „latvieti nepadodies” – īstais latvietis nekad neuzskatīs, ka krievam var būt tādas pašas tiesības te dzīvot, būt laimīgam, būt daļai no Latvijas, kā pašam latvietim, jo „Latvija ir vienīgā vieta…”

Īstais latvietis nekad atzīs, ka viņam ir vajadzīgs te kāds krievs. Tā arī politiķi, piemēram, runājot par to pašu katastrofālo situāciju demogrāfijā, spriež par to, ka vajag vairāk latviešu bērnu (es tagad neiesaistos šajā diskusijā). Un kad latviešu politiķis 2011. gadā runā par latviešiem, var būt pilnīgi drošs, ka runa ir tikai par lingvistiski etniskajiem latviešiem, nevis par latviešu politisko nāciju.

Tā iznāk, ka latvietim nav „jāpadodas” Latvijai. Ka stingra „latviskā” stāja ir pret Latviju, kā valsti un nāciju. Latvietis modernajā (izcili archaiskajā) latviešu diskursā iedomājas latvisko Latviju kā dziesmu un deju ansambli, nevis kā dzīvošanai ērtu valsti un ekonomiku.

Vai kāds ir mēģinājis?
Latviešu diskurss neizskata iespēju piedāvāt latvietību, kā vērtību pamatu modernas latviešu nācijas izveidei. Dažas balsis, kas pievēršas šai idejai, lai nikni to noraidītu, parasti to nosauc par utopiju, jo krievi ar savām sazombētām smadzenēm neuztver neko latvisku un vispār ir ļoti naidīgi Latvijai. Es saku, ka tie ir meli un latviešu pašsuģestija.

Vai kāds ir mēģinājis noformulēt latviskas Latvijas ideju, atšķirīgu no dziesmu un deju ansambļa koncepcijas? Atšķirīgu no vairāku dziesmu un deju ansambļu – jeb multikulturālisma – koncepcijas, kur mēs jūs ciešam sev blakus, bet ansambļi mums ir atšķirīgi? Vai kāds no Latviju pārvaldošās elites un/vai latviešu inteliģences un viedokļu līderiem mēģinājis piedāvāt krieviem Latvijas politiskās nācijas koncepciju? Latvietību – iekļaujošu latvietību – kā modernas latviešu nācijas pamatu?

Vai kāds to ir piedāvājis latviešiem?

Atbilde ir nē. Un tā kā nav Latvijas nācijas – nav arī nākotnes. Ja nav nākotnes – nav perspektīvas, viss var izmainīties jebkurā brīdī, nav skaidrības kā un kamdēļ lai attīstās ekonomika.

Liela jo liela nezināšana, nestabilitāte. Tāpēc arī bērnus nedzemdē. Ne tikai nedzemdē, paši pazūd. Ne tikai tie, kuri latviešu politiķiem „nav vajadzīgi”, nelatvieši. Bet arī tie, kuri it kā „vajadzīgi”.

Tāpēc ka neviens latviešu inteliģencē un politiskajā elitē nav papūlējies noformulētu Latvijas iekļaujošās politiskās nācijas koncepciju, – nav arī izpratnes par valsti. Tāpēc arī neviens nav izdarījis tās reformas un nav pieņēmis tos likumus.

„A kas man par to būs?” jautā latvietis. Atbildes nav ne tāpēc, ka nekas nebūs, bet tāpēc, ka nav kam atbildēt. Ir lietas, kuras vienkārši jādara tikai tāpēc, ka esi inteliģence un esi elite. Uzņemties atbildību.

Latvija nav izgājusi nācijas ģenēzi
un paliek iekonservēta nosacīti cilšu kopmītne, kur ģenēze notiek ļoti lēni un chaotiski. Un, šķiet, nav neviena sabiedriski politiska aktiera valstī, kurš gribētu uzņemties ownership par šo procesu.

Demokrātijai, mūsdienu demokrātiski pārvaldītajai pasaulei piemērotāki mechānismi, par kuriem jau ieminējos, ir nācijas ģenēze uz brīvprātības principa. Cilvēkam jāgrib kļūst par daļu no nācijas, par latvieti. Šis process nekāda mērā nav publisks, kolektīvs vai koordinējams. Lai pieņemtu kādu vērtību kā savu, cilvēkam jāsāk to dalīt, cienīt, mīlēt.

Tad notiek tas trausls un dziļi intīms vērtības pieņemšanas process, kura rezultātus pārējie var tikai konstatēt, bet nekādā gadījumā ne pārbaudīt, ne izmērīt, ne eksaminēt, ne kritizēt. Tas ir, protams, var, ja mērķis ir šim procesam patraucēt, kopumā nobremzēt nācijas ģenēzi, ko var vēlēties – es vairs nemeklēšu vārdu – tikai galīgais idiots.

Pamatā ir tumsonība
Var secināt, ka Latvijā līdz šim dominējošā bijusi idiotu – staļinistu uzspiestā un idiotu ar sajūsmu pieņemtā – izpratne par nāciju, nacionālismu un t.s. „nacionālajām interesēm”.

Idiots ar „nacionālajām interesēm” saprot privilēģijas sev plus ieriebt krievam. Nekā personīgā – „tu esi labs krievs atšķirībā no visiem pārējiem” –, un nekādu īpašu interešu – kāds ir sakars latvietim, kurā valodā mācās krieviski runājošie bērni? Ieriebt tāpatās, tā saldāk, vienkārši sadista bauda. Arī privilēģija. Un vēl tāda „nacionālā interese” – palikt tumsonis, neļaut sevi „piemuļķot” ne ar kādām jaunām zināšanām.

Nē, tās nav nacionālās intereses. Tās ir lumpenu kaprīzes, pat ja ar šo kaprīžu propagandēšanu nodarbojas nepavisam nelumpenīgie politikāņi. Ar kaprīzēm un alkām pēc privilēģijām nekādu nāciju neuzcelsi.

Būtībā tas – idiotisms, bērnišķīgā bezatbildība un tumsonība – arī tas pamats, uz kura uzaugusi neveiksmīgā un nekonkurētspējīgā šodienas Latvija. Bez saimnieka, bez nācijas, bez identitātes, bez perspektīvas, korupmēta, izzagta, no kuras cilvēki brauc projām.

Par cerībām
Interesanti, ka Krievija arī pārdzīvo tādu pašu eksistenciālu krīzi. Latvijai un Krievijai un droši vien vairākām citām bijušajām PSRS republikām daudz kas notiek paralēli. Krievijas novērotāji un opozicionāri ir vienis pratis, ka vaina ir autoritārajā Putina režīmā, kas iznīcināja politiskās konkurences iedīgļus. Latvijai nav bijis vajadzīgs autoritārs režīms, lai panāktu ļoti līdzīgu rezultātu. Es jau pieminēju polittechnoloģiju karu.

Krievijā visas cerības liek uz pilsonisku sabiedrību, jo režīma elitē vesela nav palikusi neviena pat mazākā šūniņa, sapuvis ir viss. Bet Krievijas pilsoniskajā sabiedrībā notiek daudz kas interesants un zīmīgs. Cilvēki brīvprātīgi nodarbojas ar ierēdņu koruptīvo darījumu monitoringu un, neskatoties uz oficiālo mediju blokādi, panāk to, ka iedzīvotāji ne tikai zina par šīm iniciatīvām, bet arī ziedo tām naudu (grāmatu izdošanai, juristu darbam).

Vai arī Latvijas elite ir pilnībā norakstāma? Domāju, ka nē. Veiko, kas diskutē ar mani savā blogā, arī ir savas partijas – Vienotības – „nomenklatūrā”, tātad elitē. Viņš pamana. Citi ne, bet varbūt lielie Vienotības politiķi seko citiem blogeriem, diskutē ar viņiem. Es ceru. Tas viss attiecas uz to, vai norakstāma. Ja diskutē tikai savā starpā, elitiski, tas nav labi.

Uz krokodiliem autoritārajās partijās cerību nav nekādu. Nedomāju, ka viņi pat savā starpā kaut ko diskutē. Viņi droši vien tikai sarunā un vienojas. Jocīgi bija dzirdēt kārtējā putinoidu pārraidē Radio Baltkom: piedalās Jedinaja Latvija (jā ir arī tāds fenomens) partizāns, zvans studijā – „kā var iestāties jūsu organizācijā”, partizāns atbild – „tiksimies, vienosimies”. Joks.

Bet ja atradīsies saujiņa elitē, „nomenklatūrā”, kas būs spējīga ne tikai nosodīt iepriekšējo politikāņu paaudžu noziegumus, bet arī atzīt Vienotības iedzimto disfunkciju, tas varētu dot cerību, ka Latvija atradīs sevī spēku mainīties. Bet tāpat arī sabiedrībā jāatrodas kādai saujiņai. Tāpēc es tā atbalstu tos Vienotības partiju vienotās partijas nepiekritējus cerībā, ka viņi paliks politikā un saglabās savas partijas, kas konkurēs savā starpā.

Šīm saujiņām jābūt gribošām neiet uz kompromisiem ar zagļiem, nemeklēt abām pusēm izdevīgus risinājumus. Atteikties no polittechnoloģiju kariem, padarīt tos par nelikumīgiem. Attīrīt KNAB, VID, policiju. VIDam jākļūst par Latvijas ekonomikas atjaunošanas galveno štābu, jo pats galvenais tagad ir izskaust ēnu ekonomiku. Un protams, izmeklēt lietas sakarā ar valsts līdzekļu izzagšanu un valsts novešanu līdz bankrotam. Šīm saujiņām jārāda tas pozitīvais Latvijas politikas tēls, pozitīvais latviešu politiķu piemērs, kura Latvijai visu šo laiku ļoti trūcis un kuru esošā Latvijas politiskā elite nerāda. Tad varēs pamazām sākt veidoties arvien plašāks atbalsts šīm saujiņām sabiedrībā.