Valsts nav jāmīl. Valsts ir jākontrolē

Esmu par stipru valsti, bet valsti funkciju, valsti institūciju. Te, šķiet, manas domas nesaskan ar Vairas Vīķes-Freibergas pausto intervijā Sestdienā (šeit):

“Latvijā daudziem cilvēkiem joprojām ir distancēta attieksme pret valsti; viņi nesaskata saikni starp savu rīcību un valsti. Kāds politiķis man stāstīja par tikšanos ar vēlētājiem, kur cienījama vecuma kundze viņam teikusi: “Esmu neapmierināta ar valsti, kas man nevar nodrošināt pienācīgu pensiju, veselības aprūpi u.c. Bet mans dēls nemaksā nodokļus, jo kurš gan ir ar mieru maksāt nodokļus šādai valstij?” Piedodiet, bet kas tad šo valsti uzturēs? Valsts jau neeksistē pati par sevi, tās pastāvēšanu nodrošina cilvēku griba.”

Pareizāk sakot, nesaskan akcenti, jo kopumā nevar nepiekrist. Protams, atbildība, līdzatbildība. Vienmēr tikai individuālā. Jo citas nav. Protams, “valsts neeksistē pati par sevi”.

Bet tieši tāpēc es neredzu nekā nepareiza distancētā attieksmē pret valsti.

Man var būt distancēta attieksme pret institūciju, man tā nav jāmīl. Vēl jo vairāk, man tā ir jāvērtē. Es kā nodokļu maksātājs to uzturu ne tāpēc, ka mīlu to kā māti. Tā nav man nekāda māte. Tā ir mašīna, kas jāuztur, jāieeļļo, jānodrošina ar kurināmo, jāremontē. Un tā ir jākontrolē un jāpārbūvē – racionāli un ar vēsu prātu.

Jāsāk ir ar attieksmi pret sabiedrību. Problēma ir tad, ja attieksme pret sabiedrību ir distancēta, nevis pret valsti. Nekad nedrīkst aizmirst, kas ir varas, lēmumu, pavērsienu un pašas vēstures avots un vienīgais varonis. Cilvēks, sabiedrībā – pilsonis. Bezatbildība sākas tur un tad, kur un kad vara zaudē savu avotu. Zaudējot avotu, tā kļūst neleģitīma. Tad arī valsts nodalās no sabiedrības un zaudē jēgu, kļūstot par pretējo pusi bezjēdzīgā un neleģitīmā “dialogā” ar sabiedrību.

Valsts fetišizācija patiesībā slavina valsts varas nodalīšanos no sava likumīgā avota.