Vai valsts demokrātiskā sabiedrībā ir tiesīga ierobežot autoritāra režīma pasūtītās mediju produkcijas izplatīšanu savā jurisdikcijā? Vai tas ir vārda brīvības ierobežojums? Man šķiet, ka ne tikai ir tiesīga un ne tikai tas nav liberālo brīvību ierobežojums, bet tā ir demokrātiskas valsts misija.
Slimības ārstēšana nav kaitīgo baktēriju vai vīrusu brīvības uz vairošanos un cilvēka organisma novājināšanu ierobežojums. Šaušana pretējā virzienā karā nav pretinieka armijas zaldāta šaušanas “brīvības” ierobežojums. Pretterorisma operācijas nav sazombēto pašnāvnieku “tiesību” ierobežojums spridzināt sevi dzelzceļa stacijās. Tas no vienas puses.
No otras, indivīda vārda brīvība kā īpaša aizstāvamā vērtība radusies apzinoties un beidzot skaidri un atklāti atzīstot, ka indivīds ir daudz trauslāks, neaizsargātāks, vājāks par sabiedrību kopumā un protams par valsti.
Demokrātijas tiesību kontekstā ir jābūt apziņai par to, ka indivīda tiesības un brīvības pret “valsti” objektīvi nevar aizsargāt pilnīgi nekas, nekas, nulle. Izņemot vienu – likumu. Bet arī likums var tikt pieņemts un vēl jo vairāk darboties tikai absolūti ekskluzīvos apstākļos – ja pastāv laba griba un konsenss par to, ka katrs cilvēks un katra cilvēka individuālais liktenis, katra cilvēka dzīvība, tiesības un brīvības, indivīda autonomija ir neaizskarama un prioritāra sabiedrībai, valstij un likumam.
Autoritārā režīma daba nepieļauj tiesiskumu, jeb indivīdu vienlīdzību likuma priekšā. Līdz ar to autoritārajos režīmos arī indivīda tiesības un brīvības, ieskaitot vārda brīvība, ir neiedomājamas. Krievijas mediju, pirmkārt, televīzijas, prakse sniedz labāko pierādījumu šim apgalvojumam.
Vārda brīvību Krievijas televīzijas kanālos Putina diktatūra izmērdēja vēl savos agrīnajos gados. Žurnālisti tika aizvietoti ar pērkamiem propagandistiem. Ētika, vārda brīvība un informācijas pieejamība – ar Kremļa pasūtījumu. Propagandisti ar savu klātbūtni medijos garantē Kremlim un saviem skatītājiem, ka nekāda žurnālistu ētika neizlauzīsies Kremļa kontrolētajās televīzijās.
Jebkurā Kremļa kontrolēto mediju propagandistu šāvienā ir tikpat daudz brīvības, cik zaldāta rīcībā karā vai pašnāvnieka spridzināšanās teroraktā. Vārda brīvību necienošā režīma pasūtītā mediju produkcija pēc definīcijas ir nesavienojama ar indivīda autonomiju un vērsta pret vārda brīvību.
Līdz ar to es uzskatu, ka Kremļa un jebkuras citas autoritārās propagandas kara mašīnas darbības ierobežošana Latvijas sabiedrībā ir demokrātiskas valsts pienākums. Manā skatījumā tā ir demokrātijas antifašisma misija.