Ilze Viņķele blogā dalās pārdomās par iespējamu SC dalību valdībā šeit.
Ir jauki, ka mums ir iespēja ar to iepazīties, un ļoti būtiski saprast, kā domā pieredzējis un nešaubīgi high-profile Latvijas politiķis, kam visticamāk ir godprātīgi plāni turpināt karjeru politikā.
Manuprāt, Ilzes pārdomās pastāv būtiska pretruna, kuru viņa pati nepamana. Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka šī ir ļoti tipiska pretruna. Šīs pretrunas pamats ir dziļi neliberālajā, post-totalitārajā diskursā par demokrātijas būtību, par attiecību starp valsti un sabiedrību būtību.
No vienas puses Ilze uzskata, ka Saskaņas turēšana opozīcijā vājina demokrātiju un ka jāapsver ideja par SC dalību koalīcijā.
Un no otras puses viņa raksta, ka “notikumi Ukrainā var kļūt par krustcelēm SC pastāvēšanā”, ka SC frakcijas deputāti “aizstāvēs un attaisnos Krievijas intervenci Ukrainā”. Piedevām Ilzei nav ilūziju par “SC ideoloģiskajiem un nodrošinājuma pīlāriem”.
Es īsti nesaprotu, kā tieši Ilze gatavojas apsvērt atrasties vienā koalīcijā ar tiem, kam obligāti jāattaisno kādas diktatūras nelietīgo rīcību citā valstī un kuru “ideoloģiskie un nodrošinājuma pīlāri” Ilzes pašas acīs ir bezcerīgi no morāles viedokļa.
“Kādēļ lai šis brīdis nekļūtu par īsto, lai atsaistītos no saitēm ar Krieviju un attīstītu savu partiju pašu spēkiem?” Tādēļ, ka viņu “pīlāri” ir bezcerīgi un domāti vēl ciešākām “saitēm ar Krieviju”, nevis savas “partijas” attīstīšanu pašu spēkiem.
“Pretējā gadījumā SC marginalizācija būs vēl ilgāka un tas būs pamatoti.” Ilze raksta, ka viņai “nav ilūziju”. Izklausās tomēr, ka tikt vaļā no ilūzijām nav tik vienkārši.
Lai saprastu, kādu vietu Latvijas politikā ieņem un kādas intereses pārstāv Saskaņa un tās “pīlāri”, ir jāatbild uz jautājumu, ar ko “visu krievu” intereses atšķiras no “visu latviešu” interesēm.
Tas pats ir jautājums Satversmei un preambulai (vismaz tās iepriekšējai redakcijai).
Būtība ir tāda, ka neatšķiras ne ar ko.
Sabiedrība ir cilvēki, nevis vairākumi, mazākumi, etniskās grupas vai kādi citi kolektīvi. Katrs cilvēks nodzīvo savu dzīvi, nevis savas etniskās grupas, “tautības” vai nācijas dzīvi.
Vienas etniskās grupas indivīdiem ir tādas pašas intereses par tīru ūdeni krānā, apkuri ziemā, efektīvu sabiedrisko transportu, preču kvalitāti, karjeru, godīgu politiku, kā citas etniskās grupas indivīdiem. Krieviem nav speciālo interešu par blēdīgo politiku, korupciju būvindustrijā vai ostās, melu izplatīšanu medijos.
Krievi neēd ziepes un krieviem nav nekādu lunātiķu intereses, kuru dēļ jāsadzīvo un jāmeklē kopīga valoda ar ārvalstu autoritārā režīma agresijas attaisnotājiem un viņi sapuvušajiem pīlāriem.
Tāpat arī Satversmē, manuprāt, nav nekādas nepieciešamības izdalīt “mazākumtautības” un vairākumu, jeb, kā iepriekšējā preambulas redakcijā, “valstsnāciju”. Ja pareizi atceros, Egils Levits “valstsnācijas” jēdziena nepieciešamību tekstā tieši ar faktu, ka Satversmē ir pieminētas “mazākumtautības”. “Valstsnācijas jēdziens izriet no tā vien, ka Satversmē ir minēti mazākumtautības. Mazākumtautības nevar pastāvēt bez kaut kā cita, kas ir kaut kā nosaukts,” viņš teica 2013. gada 25. oktobra konferencē “Latvijas valsts pamatu atspoguļojums izvērstā Satversmes preambulā – ideja un iespējamais saturs” Latvijas Universitātē.
Valoda ir vienīgais jautājums, kas rada kaut kādu sevišķu interesi sakarā ar indivīda izcelsmi modernā sabiedrība. Tiesa, ne vienmēr, ne visos – individuālajos – gadījumos, tas ir, ne visiem indivīdiem. Jo modernāka un demokrātiskāka ir sabiedrība – tas ir, jo nodrošinātākas ir liberālās cilvēka brīvības un tiesības sabiedrībā, – jo mazāk ir problemātisku gadījumu, kad indivīds uzskata, ka viņa tiesības uz izpausmes brīvību, tai skaitā dzimtās valodas lietošanu, ir pārkāptas.
Valodas jautājums acīmredzami pastāv. Ir jānoskaidro tā saturs: cik cilvēku reāli uzskata, ka viņu tiesības un brīvības tiek pārkāptas; ko viņi paši uzskata par iemeslu; kurās sfērās brīvības tiek pārkāptas. Situācija ir jāizvērtē no zinātniska viedokļa un jāizstrādā politisks risinājums, kas pavirzītu mūs kā sabiedrību tuvāk normalizācijai.
Šim jautājumam vajadzētu būt pa plecam jebkuram atbildīgam politiķim. Normalizācija ir jebkura cilvēka interesēs. Pret normalizāciju var būt tikai tie paši lunātiķi, kuru esamībā es neticu, vai arī krokodilu apmaksāti destabilizācijas aģenti.
Līdz ar to valodas un tās lietošanas jautājumi ir apspriežami ārpus tā teikt “dzīves un nāves” jautājumu kompleksa, bez saistības ar valstiskuma likteni. Un nekādas nepieciešamības valodas jautājuma dēļ paciest sev blakus politiskos blēžus, kas ekspluatē samāksloti demagoģiskos lunātiķu “intereses”.