Publicēts Diena.lv 2009. gada 5. februārī
Šī tēma mani sen intriģē. Vajadzētu nedaudz padiskutēt. Reti, kad iznāk. Latvijā maz par to runā. Arī par pašu nacionālismu, žēl. Nesen Numurā izlasīju interviju ar neviennozīmīgo advokātu – un rakstnieku – Andri Grūtupu. Viņš šos divus fenomēnus saliek vienā bildē. Tas priecē. Bet izdara secinājumus tādus, kā padomju laika, varbūt pat pirmspadomju laika, garā. Tas vairs nepriecē.
Mostas eksperti pie apaļā galda
Priecē laiks! Krīze, dziļa, šokējoša, gaidīta un negaidīta – krīze saliek visu pa plauktiņiem: jā, valsts pārvalde jāsamazina, ministriju skaitu, aģentūras – griezt nost, eksportētspējīgās nozares jāatbalsta, utt.
Mostas ekonomisti. Ļoti interesanti ir palasīt. Uldis Osis, Raita Karnīte. Pirms pāris dienām Delfos Jānis Ošlejs, plaši, argumentēti, aizrauj. Ir laiks izteikt strong opinions. Beidzot. Tas lietas jāizdiskutē, uz tām jāreaģē. Diskusijas diemžēl vēl nav. Ar diskusiju ir tā, ka to taču arī jāattīsta, jākultivē.
Ir tāda interesanta lieta, daudzi laikam dzirdējuši, kā aktīvā klausīšanās, kad diskutantam ir jānoklausās ko otrs saka un, izvirzot pretargumentu, nedaudz atkārtot tikko pateikto, tā izrādot cieņu un pievēršot sev lielāku pretējās puses uzmanību. Tā var turpināt dialoga loģiku, nevis skandinot savu pēdējo patiesību, pārraut gan loģiku, gan pašu dialogu, gan attiecības.
Prezidents saka, vajag apaļo galdu ar ekonomikas ekspertiem. Vajag. Sen! Kā jau daudz ko, no tā, kas notiek tagad, vajadzēja jau sen. Ko lai dara, ja mostamies tikai tagad? Lai mostas pie apaļā galda.
Ko aicināt?
Mostas cilvēki, mostas sabiedrība. Mostas inteliģence, es ceru. No vienas puses visādas sabiedriski nozīmīgās idejas, teorijas, pamatu pamatus izdomā un iztirzā inteliģence. Ne politiķi, ne biznesi, ne huligāni, ne policija, ne SVF. Nacionālās intereses formulē tie gudrie. Nacionālisms bez kultūras (=inteliģences) is dead. Hallo, gudrie?
Varbūt inteliģence un gudrība ne vienmēr stāv blakus viena otrai? Tikai jautājums, domas skaļā balsī. Ne mana doma: inteliģence nav tas pats kā intelektuāļi. Prezidents – nacionālais līderis, cik bieži jāmin! – aicina inteliģenci politikā. Varbūt jāaicina intelektuāļi, nevis inteliģence? Galu galā vēl pavisam nesen diskusiju patoss bija par nekompetenci. Kurš tur valdībā sēž? Inteliģence? Ne, varbūt intelektuāļi?
Smaids. Varbūt viens, divi… Starp citu arī eksperts un intelektuālis nav viens un tas pats. Ekspertiem “jāeksperto”. Lēmumi jāpieņem stratēģiski domājušiem intelektuāļiem, nosvērtiem ideālistiem (ideālisms vs. cinisms), cilvēkiem ar veselo saprātu un līdz ar to skaidru izpratni par valsts nacionālajām interesēm.
Vai tādi ir politikā? It kā ir. Nedaudz šaubos, jo nesaprotu, no kurienes viņi tur tagad var ņemties. Viņus vajag. Gribas no sirds ticēt, ka Sabiedrība citai politikai (nosaukums populistisks!! gaumi politikā taču arī vajag) ir to cilvēku inkubators. Bet neko par to nezinu, jo viņi parādās sabiedriskā telpā ar lozungiem un dadzibao, nevis ar intelektuālo diskusiju. Tie business community eksperti, ar kuriem čaļi lielījās sākumā dibināšanas media event‘os, kaut kur pazuduši, pat neblogo. Nepārliecina. Bet nu varbūt pamazitiņām.
Ja mums vispār vēl ir laiks gatavoties, gatavoties, gatavoties, ieskrieties, ieskrieties…
Pilsoniskā klauvēšana, lai maz neliktos
Vēl pirms trim četriem gadiem, kad rakstīju par pilsonisko sabiedrību, kā vienīgo reāli uzticamo pārmaiņu aktieri, nu varbūt ne glūži smējās, bet saprast nesaprata. Tagad visiem ir skaidrs, kas tā pilsoniskā sabiedrība ir. Nu skaidrs taču?
Teiksim tā. Var ilgi ignorēt nacionālās intereses, neko par tām nezināt, būdami valdībā, varā krutīt savas ģēlas vienā pusē un tāpat ignorēt vai sūkstīties un tāpat neko nezināt par tām nacionālām interesēm otrā pusē. Ilgi, gadus 15 vai 20. Bet tad vienā dienā sabiedrība vienalga sāks tās intereses formulēt un klauvēt pie varas durvīm: kā tagad būtu ar mūsu interesēm.
“A nekā īstenībā,” – atbildēs, tur, nu kāds satiksmes ministrs, viņam nav laika uz teorijām, viņam ģimenes vērtību vardā visas pasaules proletāriešu dēli jāiekārto padomēs. “Un ziniet, tā ir tīra demagoģija par kaut kādām ekstrēmiskām nacionālām interesēm. Bez pieteikuma, bez paraksta un zīmoga nekā,” – piebildīs viņam kādas saeimas priekšsēdētājs. Un ko lai tā sabiedrība dara? Nu ies pamitiņos, varbūt neapzinīgi izsviedīs paris logu tiem ministriem. Varbūt pilsoniskā sabiedrība pie ministriem un priekšsēdētājiem padiskutēt par nacionālām interesēm atbrauks ar traktoriem.
Nekulturāli, barbāriski, dažreiz pat vardarbīgi rīkojas pilsoniskā sabiedrība, ja ir spiesta, ja citādi to pierē neņem. Bet fakts paliek fakts: konsolidēt tik daudz atšķirīgu cilvēku, kuri nav viens otram ne draugi, ne radi, var tikai kopīgi izprastās nacionālās intereses. Un tad lai nestāv tai sabiedrībai ceļā. Taču notiek arī daudz kas kulturālāks ar pilsoniskās sabiedrības pašorganizēšanos saistīts – diskusijas, debates un vispār blogošana 🙂
Ir interese izdzīvot, paldies
Jā, krīzes laikā tās intereses izprot ātri. Tā ir izdzīvošana. Maslowa piramīdas pašā apakšā. Varbūt nav pārāk glaimojoši priekš nacionālās pašapziņas pamošanās, bet patiesi: kļuvām par nāciju, kad piedraudēja neindeksēt pensijas, vai pacēla maksu par vizīti pie ārsta, vai kad Demakova noslēdza līgumu par koncertzāli… Nu, varbūt pārspīlēju, katra par sevi detaļa nenozīmīga, bet ja kopā un vienlaikus, tad jā, par nāciju, kad piedraudēja neindeksēt.
Šodien neindeksē pensijas, rīt Latvija bankrotē, jo būtībā runa ir par to, kurš par Latviju maksā. Maksā tie, kam neindeksē. Maksā tie, kam nogriež algu un paceļ maksājumu par šo un to. Ir skaidrs: ja Latvija krīzi neizturēs, ja bankrotēs, ja ekonomika tiks paralizēta, valsts nespēs saglabāt ne ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļu, ne suverenitāti. Tātad zaudēt var gan nāciju, gan neatkarību.
Iznāk, ka krīze itin labi palīdz noskaidrot arī nacionālās intereses. Varbūt nākamreiz, kad vēlētāji dosies balsot, bezrūpība par Saeimas sastāvu dominēs vēlētāju galvās nedaudz mazāk. Mācāmies, soli pa solim, ik pa sekundīti, pamazitiņām.
Krīze palīdz nu bezmaz vai parādīt ar pirkstu – pilsoniskā sabiedrība, nacionālās intereses. Kur tad tā inteliģence vai intelektuāļi? Mostas. Bet atbildību no tās neviens nenoņem, nevar noņemt. Jo alternatīva nebūs laba.