Ja tu esi lēns un bailīgs. Par pašorganizāciju

Runājot par partijām Latvijā runa nav diez cik daudz par partijām. Bondars aiziet no “savas partijas” priekšsēdētāja amata un – čiks, viņš “partijā” vairs neesot “nekādā veidā vai formā”. Joks, ja nebūtu tik nopietns sociokulturāls fenomens. Kā var vadīt partiju, ja tu tajā nemaz neesi, neesi to veidojis, audzis ar viņu? Partijas nav uzņēmumi un tā ir liela kļūda uzskatīt, ka partiju var vadīt kā uzņēmumu – jebkurš “talantīgs” no malas pieaicināts manager. Partija nav peļņas gūšanas mašīna. Partija ir sabiedrisko interešu pārstāvniecība, demokrātijas institūcija. Manageri-nepolitiķi var vadīt tikai nepartijas. Secinājums: ja Latvijas partijas tā veidojas un tā tiek vadītas, Latvijas partijas ir nepartijas, to līderi ir nepolitiķi. Kāds sabiedrībai ir labums no nepartijām?

Bet tā ir tikai virspuse.

Kas ļauj tā uzvesties politikā? Kāpēc Bondars uzskata, ka tā var un tā arī ir absolūti normālā politika? Tāpēc ka zina, ka politikā darboties viņš vienmēr varējis tikai viens pats, bez partijas, tās atbalsta, tās ideoloģijas un tās politiskā piedāvājuma. Jo nekā tāda dabā nav. Nav arī pašas partijas. Reāli politikā pastāv tikai viņš ar savu “piedāvājumu”, kas arī bez izpildes mechānisma, pārstāvniecības institūcijas, jeb partijas, arī nav nekā vērts, jo ir neizpildāms, un droši vien neeksistē. Tāda ir Latvijas politika, politiskā konkurence.

Tāda politiskā konkurence izskatās drīzāk pēc strīda ar priekšnieku vai saimnieku. Parādās viens dumpīgs indivīds, kas vēlas kaut ko politikā iedibināt un salīderot. Un ļaut vai neļaut tam izpausties ir tikai tā saimnieka ziņā. Saimnieks var izdomāt izmantot ambiciozā līdera enerģiju un charismu, un uzburt kaut kādu silikona NSL vai plastilīna LRA. To var darīt politikā, valsts pārvaldē, ekonomikā ierobežojot tirgu, ierobežojot konkurenci un brīvību.

Tas labi iekļaujas teorijā, ko piedāvāja publikai Vija Kilbloka radio intervijā vakar. Viņa salīdzina Latviju ar Itālijas dienvidiem – “kāpēc neattīstās – tāpēc ka visu kontrolē mafija”. Arī Latvijā “mafija”, “saimnieks” sasēdina marionetes visās atslēgas pozīcijas. Sazvērestības teorija? Mēs drīzāk dramatizējam līdz sazvērestības līmenim. Protams, ka kāds vienmēr būs veiklāks un ātrāks situācijas izmantošanā. Tas veiklākais arī uzvarēs, būs konkurētspējīgāks, kas nebūt nenozīmē, ka viņš visu kontrolē, var vai grib kontrolēt. Arī to veiklu “saimnieku” var būt daudz. Viens NSL, cits LRA, etc.

Protams, ja tu esi nepieredzējis konkurencē un demokrātijā un pie tam esi lēns, vienaldzīgs un, galvenais, bailīgs, tad tas noteikti izaug līdz mafijas kontrolei pār visu. Rezultātā tu jūties paralizēts. Šis nav pārmetums nevienam, un man ir jāsāk ar sevi. Vēl jo vairāk Kilblokai ir taisnība un paralēles ir vietā! Bet ne par sliktu uzvedību un personīgu nevarēšanu ir runa. Runa ir par to, kas Latvijas politiķiem ļauj uzvesties vieglprātīgi un bezatbildīgi, un uztvert politiku, savu lomu tajā, politisko konkurenci, demokrātiju un galu galā attīstības iespējas tik nenopietni – par pašorganizācijas līmeni Latvijas sabiedrībā.

Pašorganizācija ir brīvības bērns, autoritārisma galvenais ienaidnieks un pirmais tā upuris. Bez pašorganizācijas partijas un līdz ar to sabiedrības interešu pārstāvniecība un jaunās idejas politikā nav iedomājamas. Nespēju pašorganizēties var audzināt un iemācīt, to var viegli ieviest. Mēs Latvijā, visa sabiedrība kopumā to iemantojām no okupācijas, autoritārisma/totalitārisma laikiem. Nav svarīgi, kā ir iegūta reālā vara, autoritārisms vienmēr apkaro pašorganizāciju. Un atgriežoties pie nepartijām-uzņēmumiem un pat populārā priekšstata par to, ka valsti var un vajag vadīt kā uzņēmumu, – pašorganizācija netiek gaidīta no padotajiem uzņēmumā un profesionālo attiecību modelis ir nepieņemams sabiedrībā. Gan totalitārisma mantojums, gan neattīstītā – pirmsapgaismības, nehumanizētā – politiskā kultūra un procesu vadības provinciāli, krievu gara bizantiskais stils, gan archaiski hierarchiskā izpratne par vadītāju-padoto attiecībām, gan dabiskā vieglbagātnieku – valsts resursu pārdalītāju (“oligarku”) – tieksme uz autoritārismu apspiež pašorganizāciju sabiedrībā. Kā vienmēr, daudzu apstākļu savijums, nekādas īpašas sazvērestības.

Gribēju parādīt saikni starp kvalitatīvu politisko līderu deficītu un pašorganizācijas līmeni ar visām (ne visām protams) pieturām un starpposmiem – nespēju ietekmēt, pilsonisko paralīzi, ticību sazvērestībās, etc. Pašorganizāciju nevar nopirkt, pasūtīt vai imitēt. Tā darbojas tieši tāpat kā reputācija vai laime. To nevar imitēt.

Es ar šo neaicinu nevienu sākt pašorganizēties. Tas nav aicinājums. Ja es to darītu, tas būtu aicinājums sākt imitēt. Mums apkārt tādu pasākumu ir daudz. Latvijas demokrātija nav sausā imitācija atšķirībā no kliedzošās ņirgāšanās par demokrātiju Krievijā. Bet arī Latvijā autoritārisms ir visai reāls – gan tajā, ka mēs pieļaujam lembergu netiesāšanu un varu pār sevi, gan balsošanā par nepartijām un nepolitiķiem. Pirms sākt pašorganizēties, tādi lēni un bailīgi kā es pats var sākt ar politikas vērtēšanu no tā viedokļa, cik lielā mērā politiķis, partija, politiskais piedāvājums veicina manu iziešanu no pilsoniskā sastinguma un mazina autoritārismu. Vērtēt kaut ko svarīgu – ko nevar imitēt.