Kāpēc es uzskatu, ka Latvijai jāizvēlas ziemeļvalstu sociāli politiskais un sociāli ekonomiskais modelis? Tāpēc ka tā ir jau gatava sabiedrības un valsts ilgtermiņa attīstības vīzija. Acu priekšā ir modeļa iemiesojums, veiksmīgākās valstis pasaulē, otrā jūras krastā, mūsu pašu reģionā, atklātās, draudzīgās sabiedrības, ņem un mācies.
Ziemeļvalstu vecmodīgais sociāldemokrātiskais labklājības valsts modelis – pat ja mēs to ļoti gribētu, mēs to nevarētu atkārtot. Galu galā tam ir morāli apsvērumi pamatā. Ziemeļvalstis var atļauties visādi pabalstīt savus pilsoņus viņu labajos nodomos, jo punktuāli iekasē viņu nodokļus. Jā, sakāmvārdu par “nacionālo sportu pēc iespējas mazāk maksāt nodokļos” es dzirdēju tieši par dāņiem. Bet tas drīzāk atspoguļo civilizēto nodokļu sistēmu, kas rada cilvēkos incentives, jeb ieinteresētību, ieguldīt izglītībā, dzīves apstākļu uzlabošanā, tajā pašā veselīgā dzīves veidā utt. Ieguldīt pēc iespējas pareizāk, lai atvilktu pēc iespējas vairāk no nodokļiem. Nevis noslēpt. Un tas ir morāls jautājums.
Mēs gaidām incentives, lai vispār maksāt tos nodokļus, uzskatot infrastruktūru, izglītību, drošību, sabiedrisko transportu un citus pakalpojumus par dieva radītiem, dabiskiem, kas aug kokos, par ko tikai ļoti naivs, dzīvi neredzējis cilvēks (“lohs”) varētu piekrist maksāt. Patiesībā „lohs” un vienlaicīgi zaglis ir tas, kas tic, ka infrastruktūra „aug kokos” – jeb kāds gan jau par to samaksās. Dziļi morāls jautājums.
Kā redzam, dāņu un latviešu attieksme pret to, kas ir pamatā pabalstus maksājošajam valsts modelim, ir izteikti atšķirīga. Redzēt tālāk par savu degunu – ne, solidaritāte – ne, nodokļi – ne. Tad arī pabalsti ne. Un pensijas arī ne. Valsts pakalpojumu kvalitāte un laba valsts pārvalde arī ne! Būtu ļoti apsveicami sākt saskatīt likumsakarību starp personīgo godīgumu un valsts pārvaldes kvalitāti.
Nē, par valsts pārvaldes kvalitāti, tā nav vienīgā atlbilde un vienīgais skaidrojums. Valsts pārvaldē jābūt iespējai nākt cilvēkiem, kas vadās no morāliem, tai skaitā patriotiskiem, principiem un vēlas ieguldīt savas zināšanas, prasmes, savu sirdi nacionālo interešu īstenošanā. Tas arī ir morāls jautājums un to arī lielā mērā var nošpikot no ziemeļvalstīm. Kaut arī viņiem ir vieglāk iedarbināt patriotiskās jūtas, jo jau tagad ir gatava moderna valsts, ar kuru var lepoties. Latvijas gadījumā vēlmi kalpot savai sabiedrībai un patriotismu stiprina tikai paša ieaudzinātā izpratne par labo un ļauno un individuālais gribas spēks. Ja nav, tad nav, Latvijas ikdiena to neiedvesīs.
Tāpēc es uzskatu, ka Latvija kā ziemeļvalsts būtu gatava pārmaiņu vīzija, kas prasītu mainīt pašu vērtību kodolu, sabiedrības morāli. Tieši tas ir pats brinišķīgākais šajā vīzijā. Jo tā ir mūsu sabiedrības slimā post-sovjetu morāle, jeb pareizi sakot morālā degradācija, kas kavē Latvijas attīstību jeburā, izņemot Kremļa, virzienā. Labklājība, labklājības valsts būs iespējama un viegli sasniedzama, tiklīdz būs notikušas izmaiņas mūsu vērtību sistēmā.
Tas ir tas pats kā ar euro ieviešanu. Var arī neieviest, ja nevajag vai nav izdevīgi, jo galvenais ir pavisam cits – iemācīties racionāli pārvaldīt finanses, ieviest budžeta disciplīnu. Tāpat ar vīziju par Latviju kā ziemeļvalsti. Var arī neieviest to sociāldemokrātisko labklājības modeli. Galvenais ir apturēt morālo degradāciju un sākt kārpīties ārā no savas „neuzticības” bedres.