Turpinu par pensijas vecuma pacelšanu. Atbildu uz Strādājošās komentāru pēc iepriekšējāieraksta.
Strādājošā (saīsināti):Nodokļus maksā, “rupji” runājot, tāpēc, ka tic sociālajam kontraktam. Jo švakāka ticība, jo sliktāk maksā.
Nepiekrītu, ka darbinieka interese ir uzturēties tirgū pēc iespējas ilgāk. Pensionēšanās vecuma palielināšana liek katram bažīties, vai tikai šis punkts neiestāsies pirms attiecīgā vecuma sasniegšanas.Šaubos arī, vai krāšana ir galvenā atbilde problēmai. Pirmkārt, pašlaik finanšu sistēma pasaulē atgādina kuģi ar tik daudz sūcēm; otrkārt, valsts līdz šim neizskatās pārāk laba krājēja; treškārt, man personīgi tad būtu žēl, ka esmu sakrājusi, nevis izbaudījusi.Drīzāk būtu individuāli jāprioritizē un valstiski “jāpārdod” sevis uzturēšana formā, ilgtermiņa nodarbinātības un izglītības plānošana.
Nodzīvot pensijā 30 gadus mēs nevarēsim atļauties. Neviens to nemaksās nevienā valstī. Tas ir absurds – nodzīvot pensijā gandrīz tikpat ilgi, cik pirms tam uzturēties darba tirgū, krājot pensiju. Tas nozīmē nolemt sevi nabadzībai. Kā kaut ko tādu sev var vēlēties? Mūsu paaudze 70 gadu vecumā būs daudz spējīgāka palikt darba tirgū nekā tagadēji pensionāri.
Daži pētnieki uzskata, ka mūsu bērni jau viegli dzīvos līdz 100 gadiem. Par to es nezinu, bet tas, ka dzīves apstākļi nepārtraukti uzlabojās pēdējos 50 gados, ir fakts. Mūsu paaudze nepiedzīvoja tādus stresus kā mūsu vecāki, mēs tikām no bērnudārza vecuma potēti, ārstēti, kopti un uzturēti daudz lielākā komfortā. Varbūt, masveida ne mēs, ne mūsu bērni līdz 100 gadiem nenodzīvosim, bet man nav šaubu, ka dzīvosim salīdzinoši ilgāk.
Bērni, protams, ir cerība, bet man, piemēram, ir viena meita, kurai pēc dažiem gadiem būs jāuztur sava ģimene, jāatmaksā hipotēka un jākrāj pašas pensijai. Viņai visticamāk nebūs līdzekļu, ar ko īpaši pabalstīt savus vecākus. Es ceru, viņa neļaus mums nomirt badā. Bet es negribu pavadīt atlikušo dzīvi rūpēs kā tik nenomirt badā. Mums pašiem jāprot sevi uzturēt.
Vai mūsu sociālais kontrakts būs sliktāks? Ja sabiedrība (valsts) mums piedāvās jaunus sociālā kontrakta nosacījumus – pensijas vecuma pacelšana –, tie, pirmkārt, tiks izdebatēti; tie, otrkārt, jau tagad tiek debatēti, ko mēs tagad darām; tie, treškārt, jāizskata no veselā saprāta viedokļa – piemēram, mums var vispār atteikt jebkādu valsts finansēto pensiju, jo valstij nav tādu ienākumu un sociālā solidaritāte nedarbojas. Var? Var! Un pilnīgi noteikti, sabiedrība mums piedāvās citus nosacījumus tieši tāpēc, ka valsts ienākumi nespēs nodrošināt mums pensiju no 65 gadu vecuma. Bet mēs taču paši esam sabiedrība. Mēs paši izvēlamies nemaksāt nodokļus, noēst pensiju pirmspensijas vecumā, neizrādīt solidaritāti, „neuzticēties” valstij.
Man patīk, kā šādos apstākļos parādās „neuzticības” liekulība. „Es neuzticos” izklausās kā baigi ērts excuse. „Es neuzticos”, tāpēc pat zagšana kļūst par svēto lietu un izcili labo toni. Latvijā tā „neuzticēšanās” ir bezmaz vai nacionālā ideja.
Neuzticas – kam? Valstij? Kas ir valsts, vai marsieši, iesūtītie krāpnieki? Nē, tie paši krāpnieki, kādi mēs paši esam. Tie esam mēs, kas izvēlamies nemaksāt par pakalpojumiem un par pensijām.
Es Jums, protams, piekrītu, ka valstiski „jāpārdod” veselīgais dzīves veids un ilgtermiņa plānošana. Diemžēl, Latvijas politiskā elite nedara tikpat kā neko, lai komunicētu ar sabiedrību par šiem jautājumiem. Negribas atkārtoties par pašas elites zemo kvalitāti. Tas nekur nezūd pats par sevi, un kvalitāte pati neceļas. Latvijas elite ir lielā mērā slikti izglītoti, politikai nepiemēroti, neinteliģenti un nereti blēdīgi ļaudis.
Ir jāskaidro. Bet izvēles maksāt vai nemaksāt (tāpēc ka nav „motivācijas” vai „neuzticos”) nav. Jāmaksā un jāprasa no valdības un elites skaidrību par nodokļu izlietojumu un vajadzībām. Ir katra individuālā izpratne un pieredze un ir realitāte, the big picture, ko parādīt var tikai tas, kam ir visa informācija, un tā ir valdība, kam šī informācija ir.
Tāpēc valdība pagaidām ļoti slikti dara savu darbu ēnu ekonomikas izskaušana. Acīmredzami, viņi neieklausās sabiedrības kritikā, jo dzird tikai tukšās vaimanas par demagoģisko „neuzticēšanos”. Bet tas nozīmē, ka sabiedrība arī nerada apstākļus, kad elite jūtas spiesta kaut ko histēriskai sabiedrībai skaidrot un izklausīt tās idejas un priekšlikumus.
Tagad par finanšu sistēmu pasaulē un nožēlu, ka sakrājis, bet izbaudīt laika nav atlicis. Tie ir būtiski jautājumi, un tiem jābūt atbildētiem.
Šodien ir krīze, vakar bija treknie gadi, aizvakar bija krīze, pirms tam stagnācija, pirms tam kopumā ok… Rīt būs stabilizācija, parīt būs kopumā ok, tad jauna krīze, tad stabilizācija… Tas, kā ir šodien, attiecas uz šodienu, bet ietekmē arī mūsu iespaidus. Taču finanšu sistēma ir vairāk vai mazāk tāda kā vienmēr. Galvenais dzinējs bija un būs alkatība, apetīte uzņemt risku un azarts.
Tā ka man šķiet svarīgi ir saredzēt to trendline, kā excelī, kas ir vairāk vai mazāk taisna – jo vairāk datu pēc iespējas ilgākā laika posmā, jo taisnāka ir trendline. Jāredz arī tas, ka mūs no rietumiem šķir, piemēram, tas, kā mums nav tā saucamās „vecās naudas”, ko krājuši gadu desmitiem ģimeņu paaudzes. „Vecā nauda” pastāv arī Nepālā vai Urugvajā, visur, kur valsts nebija konfiscējusi pilnīgi visus aktīvus, kā tas ir noticis komunisma valstīs. Bet tieši tas bija izņēmums no pasaules trendline. Tas neatkārtosies, bet alkatība pastāvēs mūžīgi, tāpēc arī finanšu tirgi pastāvēs un darbosies līdzīgi kā līdz šim. Vienmēr, var izvēlēties valūtu, var izvēlēties instrumentus (t.s. nekust. īpašums, zelts). Ir galu galā finanšu konsultanti, ir informācijas avoti. Neviens neliedz dažādot savus riskus.
Nožēla par to, ka esi sakrājis, bet fiziskais stāvoklis neļauj izbaudīt. Par to, ka neesi iztērējis, kamēr varēji. Nu jā, vēl var nožēlot, ka esi tik daudz tērējis pārtikai, kuras liela daļa nebija ne vajadzīga, ne veselīga. Par veiksmīgi sakrāto nožēlot nav prātīgi. Tiks bērniem, ģimenei. Pat ja nepaspēsi saņemt par to pateicību, būs labi, jo kādam būsi palīdzējis. Un vēl viens aspekts: labāk nožēla, nekā nabadzība un nožēla, ka esi visu iztērējis, kamēr varēji atlikt kaut mazumiņu maliņā.