Kāpēc latvietim ir vienalga?

Kādai no šīm divām jābūt anomālijai. Igaunija vai Latvija? Vai nu viena ir īpaši, izcili talantīga, gudra, aktīva, vai nu cita nenormāli nevelk.

Kā viena postpadomiska, principā vēl diezgan nabadzīga valstiņa ar ļoti neviendabīgu iedzīvotāju struktūru, atrodoties turpat uz pašas Kremļa augstā kara ugunslīnijas, var sasniegt tik augstas pozīcijas uzņēmējdarbības vides un valsts pārvaldības reitingos, atļauties uzturēt kārtībā veco infrastruktūru un nepārtraukti būvēt ko jaunu, bez skandāliem pirkt sev jaunus vilcienus, audzēt konkurētspējīgu ražošanu un eksportu, uzturēt bezdeficīta budžetus, krāt finanšu rezerves un vēl turpināt samazināt valsts iestāžu izdevumus (šogad par EUR 50m), nepamest savus robežpunktus, jo tie ir daļa jau uzbūvētās un vērtīgās infrastruktūras plus valsts vizītkarte, izskatīties un būt tik apdzīvotai, labi sakoptai un organizētai, kur absolūts vairākums vadītāju ievēro ātruma režīmu, kur gājējiem un velobraucējiem ir atstarotāji? Kā? Fakts ir, ka var.

Kā vienai citai postpadomiskai, diezgan nabadzīgai valstiņai ar ļoti neviendabīgu iedzīvotāju struktūru, ļoti atomizētu sabiedrību, nebūt ne imūnu pret Kremļa augstā kara uzbrukumiem, atrodoties tai citai tieši blakus, izdodas būt tieši pretējam? Izdodas būt tik neapdzīvotai, nesakoptai, tik slikti organizētai. Izdodas panākt, ka tas vienīgais ļoti neliels, vairāk vai mazāk moderna transporta infrastruktūras projekts Rīgā, Daugavgrīvas ielas transporta mezgla rekonstrukcija, top gadiem, tilti gadiem atrodas avārijas stāvoklī, Imantu un Zolitūdi ar pilsētas centru joprojām savieno 19. gadsimta līmeņa infrastruktūra… Es jau nerunāju par tiem nabaga Via Baltica šosejas 20 kilometriem no zimbabviskā izskata pamestā robežpunkta, kurš joprojām paliek un vienmēr paliks valsts vizītkarte, līdz Svētciemam, kurus neremontēja laikam nekad. Izdodas panākt, ka uz valsts tumšajiem ceļiem atstarotāju nav nevienam. Kā tas ir iespējams?

Atbildēt uz šo jautājumu varēs tas, kurš zinās, kāpēc igaunim nav vienalga un kāpēc latvietim ir.

Zinās atbildi arī uz jautājumu, kā tas var būt, ka Latvijā par valsts prezidentu, ministru prezidentu vai ministru var kļūt cilvēks bez pieredzes politikā, bez politiskās programmas, politiskā kredo, neviena nevēlēts.

Zinās arī, kā tas var būt, ka Latvijā nav nevienas opozīcijas partijas. Ka visas pārstāv kaut kādu varu – pašu, oligarchu vai Kremli.

Zinās, kā viens liels blēdis var būt tik daudz stiprāks par valsti, kura nevarot ne notiesāt par lieliski zināmiem un, šķiet, arī pietiekami pierādītiem noziegumiem, ne pat īsti atstādināt no pašvaldības vadītāja amata.

Kāpēc igaunim nav vienalga, bet latvietim ir?

Es nezinu atbildi, esmu to meklējis vairākus gadus, dalījos pārdomās šajā blogā. Rakstīju par vērtībām, par intelektuāļu atbildību, par identitāti, kas vēl ir jāizveido. Zinu, ka virziens meklējumiem bija pareizs, ka jāmeklē kaut kur tur, bet atradis neesmu. Un neko pārliecinošu neesmu lasījis vai dzirdējis no citiem, daudz cienījamākiem domātājiem. Es nezinu atbildi, bet esmu pārliecināts, ka atbilde nebūs patīkama. Atbilde būs neglīta, smirdīga un apkaunojoša.

Varbūt, atbilde nemaz nelīdzēs latvietim un tikai dziļāk iedzīs viņu depresīvajā izolācijā kopā ar bēdubrāļiem Eirāzijas savienībā.

Varbūt, Igaunija ir nenormāli veiksmīga, tai vienkārši veicas – ar gēniem, ar drosmīgiem un talantīgiem cilvēkiem, kas izdomā visādas foršas lietas, uzsāk biznesus, uzceļ neiedomājamus e-pakalpojumus pirmie pasaulē, ka visam nabadzīgai tautiņai pietiek naudas, ka izdodas izdzīvot šajā nežēlīgajā pasaulē bez otkatiem, bez blēdībām, vai arī ar minimāliem sūdiem.

Varbūt Latvija ir nenormāli neveiksmīga, ka tai vienkārši neveicas, nu neiet, ka nav drosmīgu un talantīgu cilvēku ne biznesu uzsākt, ne valsti pārvaldīt. Ka nevar tikt cauri bez otkatiem. Ka sūdiem obligāti jābūt maksimāli dziļākiem.

Tā vai citādi, Igaunija gatavojas no nabadzības izrauties. Man nav šaubu, ka tas notiks, jo igauņi to vēlas. Man nav skaidrs, ko vēlas latvieši, bet nekam līdzīgam Latvija negatavojas.