Kas ir “valstsnācija”?

Debatēs par “valstsnāciju” un ciktāl “hermētiski” etniski tā tiek definēta Latvijas likumos, šķiet, trūkst norāžu uz faktiem. Te es apkopoju faktus par “valstsnācijas” definīciju Latvijas likumos:

1. Termins “valstsnācija” pirmo reizi parādās Grozījumos Pilsonības likumā, kurus Saeimā pieņēma 2013. gada 9. maijā un kas stājušies spēkā 1. oktobrī. Te ir screenshot ar manis atzīmētiem atslēgvārdiem no vietnes Likumi.lv, Pilsonības likums šeit.

2. Kas ir etnisks latvietis? Etnisks latvietis, tātad “valstsnācijai” piederošais, ir jebkurš indivīds, kura “tautība” ir latviešu.

Likums nosaka, ka valsts obligāti reģistrē savu iedzīvotāju – jeb kā dažiem vairāk patīk, valstspiederīgo – “tautību”.

Latvijā neviens nedrīkst palikt bez “tautības”, kaut “neizvēlētai” tai obligāti jābūt ierakstītai ziņās par indivīdu iedzīvotaju reģistrā. Noteikumi “Par Iedzīvotāju reģistra pirmuzskaites veidlapas paraugu un tās aizpildīšanas kārtību” šeit.

Kad es pavaicāju Saeimas semināra laikā, kādam nolūkam iedzīvotāju reģistrā joprojām tiek reģīstrēta “tautība”, semināra vadītājs Ilmārs Latkovskis man ātri atbildēja, ka tas ir vajadzīgs statistikai. Acīmredzot, ne tikai.

Latvijas likums nosaka, ka indivīdam sava “tautība” valstij jāpierāda. Indivīds drīkst izvēlēties sev tikai to “tautību”, kas ir kaut vienam no viņa tuvākajiem radiniekiem – vecākiem vai vecvecākiem, par ko indivīdam jābūt dokumentālam apliecinājumam.

Vienotības deputāta Andreja Judina mēģinājums kaut nedaudz mainīt šo kartību, paredzot iespēju indivīdam ļoti nosacīti “brīvi” izvēlēties kļūt par “latvieti” – faktiski neetnisko latvieti, reāli modernas neetniskās nācijas pārstāvi -, izgāzās ar troksni visu Saeimas divkopienu valsts modeļa atbalstītāju solidārajā balsojumā 2013. gadā 28. februārī. Likums “Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu” šeit.

Nocitēšu to, ko VL un Saskaņa solidāri todien noraidīja: 

“Persona, kura ir Latvijas Republikas pilsonis, kurai vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgā dzīves vieta ir Latvija, kura augstākajā pakāpē prot latviešu valodu, ir piederīga latviešu kultūrai, apzinās un vēlas publiski nostiprināt savu piederību latviešu tautai, ir tiesīga mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu „latvietis”.

Click here to see it on the Saeima’s website

Te ir screenshot no Saeimas webvietnes par 28. februāra balsojuma rezultātiem.


Secinājumi. Polemiskā daļa

Patiesība ir tāda, ka:

1. “Valstsnācija” ir strikti etniski definēta grupa.

“Valstsnācija” nav nācija nācijas vispārpieņemtajās definīcijās, kas 21. gadsimtā raksturo nāciju, ka cilvēku kopumu, kurus vieno pilsonība, teritorija, kultūra, valoda, vēsture. Traktējumi var būt dažādi un daudzos gadījumos, ja tas ir pietiekami relevanti, šajā sarakstā ieskaita etnicitāti.

Cik relevanti tas var būt Latvijai, kur vairākuma etniskā grupa uz šo brīdi veido 60% no visiem valsts iedzīvotājiem? Vai nācijas kritērijiem atbilst kopiena, kas sevi nodala no 40% valsts iedzīvotajiem?

2. “Valstsnācija” ir slēgta etniskā grupa. Valsts likumi nepieļauj to, ka indivīdi, kas pēc asins radniecības kritērija, nevar pēc pašu izvēles iekļauties, integrēties šajā grupā.

3. Ja “valstsnācija” tomēr, pēc daudzu debatētāju uzskatiem, ir iekļaujoša un netiek strikti etniski definēta, ir jāmaina attiecīgie panti Pilsonības likumā un likumā “Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu”. Var būt vēl kādos likumos, bet to lai pasaka juristi. Taču labāks tomēr ir radikalāks risinājums: skat. 6. punktu zemāk.

4. Ja “valstsnacija” ir atvērta un iekļaujoša, tās nodalīšana no pārējās sabiedrības un paša termina iemūžināšana Latvijas Satversmē un citos likumos ir lieka un neloģiska – un līdz ar to nevajadzīga.

5. Strikti etniski definētās “valstsnācijas” iemūžināšana Latvijas Satversmē ir nepieļaujama, jo šis likumdevēja akts faktiski pasludinās Latvijas Republiku par divkopienu valsti, kas dalās pēc asins radniecības kritērija definētaja “valstsnācijā” un nepiederošajos, jeb ārzemniekos, kuru šobrīd Latvijā ir 40% no visiem iedzīvotājiem. Likumdevēja oficiālā divkopienu valsts atzīšana uz vairākiem gadiem apturēs sabiedrības konolidāciju un pilsoniskas Latvijas nācijas ģenēzi, kas ir absolūts priekšnoteikums Latvijas suverenitātes saglabāšanai un nostiprināšanai ilgtermiņā.

6. Valstij nevar būt viedokļa par indivīda “tautību” un šīs informācijas par indivīdu pielietojamību. Ar terminu “tautība” var būt saistīta tikai diskriminācijas nepieļaušana pēc indivīda etniskās izcelsmes. Informācijas par indivīda “tautību”, jeb etnisko izcelsmi, ierakstīšana oficiālajos reģistros un dokumentos un tās pielietošana ir jāaizliedz, tāpat kā jau tagad Latvijas likums specifiski aizliedz diskrimināciju un cenzūru.