Arvien vairāk domāju par to, kas ir nonkonformisms, brīvā griba, brīvā doma, “disidentība” mūsdienu rietumu sabiedrībā. COVID-19 epizode izcili skaidri nodemonstrēja modernās sabiedrības konformismu. Tikai “corona”-disidenti uzdrīkstas skaļi – ne facebookā, ne savā mazajā valodiņā, bet skaļi populāros medijos – apšaubīt pretinficēšanās pasākumu adekvātumu.
Nē, es ne par to, ka karantīna un pašizolēšanās ir kretīnisms un ka “vienkāršā” gripa esot daudz bīstamāka par to COVID-19. Neesmu epidemiologs. Vēl jo vairāk – pašiem epidemiologiem nav pilnvērtīgu datu, lai ieteiktu mūsu politiķiem kaut ko jēdzīgāku par ekonomikas nošaušanu. Jā, COVID-19 bīstamība tik tiešām šķiet lielā mērā pārspīlēta. Jā, mirst cilvēki. Jā, cilvēki mirst visu laiku, un jā, cilvēki mirst katru gadu no gripas un vairāku, ļoti daudzu citu iemeslu dēļ.
Varbūt ir labi, ka dažiem, kas ikdienā drudžaini un stresaini šancē ofisos, tika pilnīgi negaidīti, kā dāvana, dota iespēja nedaudz uzelpot, kamēr citi kopā ar stresu zaudē pašu darbu. Un valsts – no rezervēm, no nodokļu maksātāju rezervēm – izmaksā pabalstus vai atliek nodokļu nomaksu un tā tālāk. Ir noteikti labi, ka valstīm ir nauda un tās tērē to naudu cilvēku un uzņēmumu atbalstam.
Ir izcili, ka daudzi pat nezina, ka ir inficējušies, jo milzīgajam vairākumam tas vīruss nesagādā nekādas grūtības. Par to, protams, jābūt pateicīgiem. Kam? Dabai. Jā, ir pamats uzskatīt, ka inficēto ir daudzkārt vairāk, nekā mēs redzam Johns Hopkins University datos (visautoritatīvākais avots).
The Washington Post raksta, ka zināmi fakti un pētījumi liek domāt, ja COVID-19 ir būtiski lipīgāka slimība par gripu, kas no otras puses radikāli pazemina iespējamo mirstības faktoru, kuru pagaidām nevar īsti izrēķināt, jo nav datu (un nekad laikam arī nebūs) par visiem inficētajiem. No vēl vienas puses, ir jāpiemetina, ka izdarīt to tomēr kaut vai teorētiski var arī pēc epidēmijas – ja cilvēkam organismā ir antiķermeņi un šis cilvēks neslimoja, tas nozīmē, kas viņš tomēr bija inficējies.
Mani uztrauc cits.
Pirmais ir, ka ja tas vīruss būtu daudz nāvējošāks, tie pasākumi, ko visa pasaule konformiski, lielākoties pēc viena parauga ieviesusi, mūs nepasargātu un daudzi no mums būtu gan saslimuši, gan miruši. Šie pasākumi izkropļoja ekonomiku, iztukšoja rezerves, bet pasargāt mums nespēja. Ja jau mēs vienalga inficējamies, nesaslimot.
Otrais ir jautājums, ko tad mums atliek darīt, ko mēs darīsim, – bet drausmīgākais – ko tad darīs valsts, kad mūs piemeklēs kaut kas patiesi bīstams un nezināms? Ko tad lēmēji upurēs “cilvēka dzīvības” vārdā?
Trešais ir tas, ar ko es sāku šo ierakstu. Tas ir mazākais uztraukums. Par konformismu. Mēs ar gatavību steidzam piekrist tiem pasākumiem, kuri mums šķietami palīdz mums aizsargāties pret inficēšanos. Mani uztrauc tas, ka nepiekrītot cilvēks riskē nokļūt jukušā izstumteņa statusā, kuru pieklājīgā sabiedrībā nopietni neuztver. Pieklājīgā sabiedrībā ir pieņemts jūsmot par to, ka cilvēks ir vērtīgāks par ekonomiku. It kā ekonomika ir kaut kas marsiešu uzspiests, un recesijas un bezdarba dēļ cilvēki necietīs daudz lielākā skaitā.
Nē, konformisms nepalīdz. Un pasākumi ne. Bet ja tiešām kaut kas nopietns?..