Latvija pardzīvo demokrātijas krīzi, kas izpaužas kā neuzticība elitei, bet pats galvenais pašai latviešu valstij kā vēsturiskam fenomenam. Globālās ekonomiskās krīzes sitienu pa Latviju pastiprināja Latvijas politiskās elites nodevīgā attieksme pret Latvijas ilgtermiņa interesēm.
viss ir skaidrs no raksta-mus var glabt tikai nacionalsocialisms.vajadzigs tikai savs legali ievelets adofs
Krusttevs
Visā pasaulē zināms, ka , lai nacionāla valsts pastāvētu tajā nedrīkst būt vairāk par 25% cittautiešu!!
Bet
Par cilvēktiesībām varētu runāt, ja Latvija būta pilnīgi jauna un nevis ATJAUNOTA valsts.
ARTs
vēl vajag pameklēt tik iecietīgu tautu.
Dzeris49
Ja Jūs, Alehina kungs, tagad man mēģinātu iegalvot, ka 1991.gadā “mēs visi” bijām tādi (ieskaitot karaskolu kursantus, militāros pensionārus, pēdējās 3 desmitgadēs Latvijā dzīvokļus par brīvu saņēmušos “nenovērtējamos speciālistus”, PSKP emisārus, OMONU , utt. utt. – resp. VISUS, kuriem pēc Jūsu paša teorijas bija JĀDOD pilsonība), tad labā garastāvoklī es jūs nosauktu par slimu ideālistu vai oligofrēnu, sliktā – par pilnīgu idiotu.
ARTs
Skaidrs, ka Latvijas sabiedrība pa šiem gadiem ir mainījusies. Latvija nenoliedzami joprojām pārdzīvo smagu ekonomisku krīzi, kuras ietekmi, kā zināms, lielā mērā pastiprināja valsts elites vieglprātīgā attieksme pret valsts budžetu (naudas rezerves neveidošana) treknajos gados un tās pašas elites lēmums glābt Parex īpašniekus uz valsts budžeta rēķina krīzes akūtajā fāzē. Kopumā var teikt, ka globālās ekonomiskās krīzes sitienu pa Latviju pastiprināja Latvijas politiskās elites nodevīgā attieksme pret Latvijas ilgtermiņa interesēm.
Acīmredzami, sabiedrībā notikušo izmaiņu cēloņi jāmeklē neuzticībā elitei, bet pats galvenais – pašai latviešu valstij kā vēsturiskam fenomenam. Neuzticība, pesimisms, neticība pašu spēkiem izpaudās arī hipertrofētajā atbalstā Saskaņai. Šīs pašas neuzticības dēļ, latviešu pro-demokrātijas spēkiem bija jāmobilizējas, izveidojot Vienotību, ar ko, visticamāk, mobilizācijas fāze bija beigusies.
Sabiedrības noskaņojums un vēlēšanu rezultāti liecina par to, ka elites nekompetence, bezatbildība un nodevība radījusi manāmu atkāpšanos no demokrātijas ideāliem. Par to pašu liecina arī preses brīvības ierobežošana no nedemokrātiskas intereses apkalpojošo netransparento īpašnieku puses.
Šo pašu atzīmē arī Freedom House, pazeminot Latvijas pilsoņu brīvību (civil liberties) 2011. gada vērtējumu no 1 (augstākā atzīme) līdz 2. Politisko tiesību (political rights) jomā izmaiņu nav – bija un palicis divnieks. Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurai novērtējums ir pazemināts. Negatīvas tendences atzīmētas Francijā, kas deportēja romus, un Ungārijā, kas mēģina ieviest stingrāku kontroli pār presi. Bet abām ir saglabāts augstākais novērtējums. Bez Latvijas, situācija ar brīvībām pasaulē pasliktinājās vēl tikai Burundi, Côte d’Ivoire, Kuveitā, Sri Lankā un Venecuēlā. Visās šajās valstīs reālā situācija ir daudz sliktāka, nekā Latvijā. Bet vai tad tas nav papildu iemesls, lai zibenīgi novērtētu cik zemu esam krituši. Jo mēs esam krituši zemu.
Šajos apstākļos nav brīnums, ka atsaucību Latvijas sabiedrībā rod Krievijas autoritārā režīma propaganda un mēģinājumi gūt atbalstu Lukašenkas vardarbībai pret pro-demokrātijas opozīciju. Elites sakompromitētā demokrātija zaudē stiprās rokas piesaukšanai. Sabiedrība noskaņojas gaidīt nākam Lielo Zagli, kam būs apnicis laupīt sev un kurš sāks laupīt un dalīt laupījumu labticīgiem pilsoņiem. Tā liela daļa Latvijas sabiedrības redz izeju no politiskās un ekonomiskās krīzes. Un šī daļa ir laikam diezgan liela.
Latvijā ir demokrātijas krīze, kas praksē nozīmē, ka sabiedrība ir aizķērusies pagātnē un nerod sevī spēkus izkustēties no šīs paralīzes. Stuck in a limbo.
