fbpx
Search
Close this search box.

Apakšbikses jāuzvelk pašiem. Par nacionālismu

Šis ieraksts tapis kā atbilde uz komentāriem Ir.lv par manu aptauju “Vai Latvija ir ziemeļvalsts?” Jā, diskutējot, par Latvijas identitāti, orientāciju uz Ziemeļvalstīm
mēs “nobraucam” latviešos-nelatviešos, kas ir simptomātiski. Jo “iekšējā”, jeb indivīda nacionālā identitāte, veido valsts identitāti un kopumā tās likteni. Vai mazāk patētiski, to, kādus ceļus valsts izvēlas.

Kolektīvā atbildība un apakšbikses
Latvija kļuva par Eiropas Padomes locekli 1995. gadā, divus gadus vēlāk nekā Igaunija un Lietuva. Sīks fakts. Sīki iemesli – nepilsoņiem nebija paredzēta naturalizācija, simtiem tūkstošu indivīdu nebija nekāda statusa un nekādas izredzes kļūt par valsts pilsoņiem. No vienas puses cilvēktiesību pārkāpums, nedemokrātiskā, neeiropeiskā, tirāniskā attieksme pret cilvēku. No otras puses nekādu lielu ciešanu tas indivīdiem nesagādāja, jo sovjetu cilvēks neko labu no valsts tāpat negaidīja, un galvenais bija izdzīvot fiziski, materiāli.

Bet kopumā tas viss izskatījās, patiesībā bija un joprojām ir nevīžība un mežonība. Ir – tāpēc, ka situācija nav mainījusies, attieksme ir tā pati, kā toreiz, kad situācija mainījās ne tāpēc, ka paši kaut ko saprata un labojās, bet tāpēc, ka piespieda. Kā mežoni, kas pats vēl nesaprot, ka jāmazgājas, jāmācās lasīt un rakstīt, jāuzvelk apakšbikses, utt.

Tas pats izpaudās diskusijā. Ne jau negrib dzīvot labāk, ne jau grib tur kādu apspiest. Vienkārši pats vēl nesaprot, ka jāuzvelk apakšbikses – pašu rokām, sev. Domā, ka kādam citam, tikai ne pašam, ir par to kolektīva atbildība, ka nav vēl uzvilktas.

Lasītājs:

Latvijas vīzija par savu identitāti ir neizpildāma – vēlme būt nacionālai valstij ar 100% “latviešu” sastāvu. Ja nav iespējams šo sasniegt, tad iestājās pesimisms (skat. “Bet” komentāru).

Bet sanāk, ka ar jebkuru nereālistisku uzdevumu – lai sasniegtu mērķi netiek darīts absolūti nekas, pat iesākts nav. Tas, par ko Jūs runājat, ir etniskas tīrīšanas projekts, karš, noziegums. Es lieliski saprotu, ka runa ir par sapni un nekādā gadījumā ne par reālu etnisku tīrīšanu. Taču rotaļāties nevajadzētu pat ar sapņiem. Par vienu tādu vārdu tajā pašā Eiropā pret šitādu vārdos neizvēlīgo sapņotāju izturēsies kā pret mērkaķi. Jo pat kā sapnis, tas ir amorāls.

Amorāls mērķis rada amorālu attieksmi pret izpildi. Rada, kā Jūs rakstāt, pesimismu. Ak cik žēl, ka nevar nevienu paņemt un noraut viņam galvu. Un nekādas apspiestības. Tikai noraut galvu, bet vēl labāk, lai pats izgaistu, nozustu, izšķīstu, piem., sērskābē. Vai tad vismaz izlikties, ka viņu nav. Kā toreiz pirms 1995. gada. Nav likuma, tātad nav cilvēku, varbūt paši ar laiku nozudīs. Tad, skaties, arī apakšbikses pašas uz augšu vžik.

Bet nē, apakšbikses tā arī palika neuzvilktas. Secinājums? Ļoti vienkārši: vainīgi ir krievi (ka nenozuda), visa pasaule un marsieši (ka nesapņo līdzi par Latviju bez krieviem), tāpēc mēs te Latvijā turpināsim dzīvot sapņos, ne velna nedarīsim, ļausim salašņām pār sevi valdīt un zagļiem izzagt valsti. Un nebūs te nekādas ērtas dzīvošanai, humānas valsts, kamēr… Kamēr tā kaut kā pati no sevis neizdētos, vai kāds mums to neizdētu. Lai pateiktos mums par mūsu sapņiem.

Tagad beidzot ir laiks pārskatīt tās vērtības,
ar kurām Latvija iegāja neatkarības posmā 90. gadu sākumā. Mēs (lietoju šo vietvārdu, lai nevienu neaizskartu, kaut gan nebūt nevēlos nevienu, izņemot sevi pašu, pārstāvēt) lielā mērā esam sapinušies, kas ir nacionālā valsts, nacionālās intereses, nācija, latviskā Latvija. Pareizi sakot, savu priekšstatu par to noformulēju pirms vairākiem gadiem, sāku rakstiski skaidrot pirms sešiem un viedokli par to nemainīju.

Skaidrs, ka sapņiem par etniski tīro valsti nav nekāda sakara ne ar morāli, ne ar nacionālajām interesēm. Jo spriedze, konflikts, karš, ciešanas un nāve nevar būt nacionālajās interesēs. Ienaidnieka interesēs – protams. Bet kas ir ienaidnieks? Tad, jādomā, ka acīmredzot tas, kas ar tiem sapņiem mēģina skalot smadzenes citiem. Vēl, protams, ir šis tas ārējais nelabvēlis. Es gan nedomāju, ka sapņotājs pilda ārējā nelabvēļa pasūtījumu. Bet tas, ka objektīvi sašķeļ sabiedrību un novājina un atbruņo valsti, ir nenoliedzami. Es pieņemu, kas tas notiek aiz nevīžības (kā ar EP piemēru) un dabīgā stulbuma (vēlreiz par apakšbiksēm).

Kas ir nacionālajās interesēs? Saliedēt, nevis šķelt. Stiprināt savu valsti, nevis vājināt. Dzīvot labi un ar katru jaunu darbu uzlabot komfortu, nevis sēdēt savās kakās bedrē, to nepārtraukti dziļdomīgi konstatējot. Nacionālajās interesēs dzīvot un rīkoties atbildīgi un saskaņā ar veselo saprātu.

Kāpēc šīs intereses ir nacionālās? Tāpēc ka attiecas uz visu nāciju, nevis uz kādu grupējumu, kādu oligarchu vai feodālu. Un tāpēc ka tas attiecas uz nākotni, uz ilgtermiņa attīstību.

Kas ir nācija? Mēs visi kopā, kas dzīvo Latvijā, uzskata sevi par latvieti, Latviju par savu māju, saista ar Latviju savu nākotni. Visi, kuros mājo latvietība.

Kas ir latvietība? Tā ir saikne, gars, pārdzīvojumi, emocijas, izpratne, tas, kas ir Latvijas valsts un sabiedrības pamatā. Latvietība ir dzīva un praktiska, un kopā ar pasauli, Latviju, latviešiem tā mainās. Bet bez latvietības nebūs latviešu, bet bez latviešiem nebūs Latvijas. Tāpēc Latvija var būt tikai latviska.

Latvietība ir vērtības, valoda, kultūra un tradīcijas, attieksme. Kopumā tā ir vide, fiziska, taustāma, kur dzīvo dzīvie latvieši. No nelatvieša skatu punkta latvietība ir spēles noteikumi – jābūt tādam, jādara tā, jāzina tas – ja tu spēlē pēc šiem noteikumiem, tad durvis ir vaļā, esi laipni lūgts, integrējies, jūties komfortabli. Jo noteiktāka, skaidrāka, pārliecinošāka ir kultūras vide, jo pārliecinošāka ir attieksme, jo skaidrāki ir spēles noteikumi, jo reālāka ir integrācijas perspektīva.

Tieši tāpēc es uzskatu, ka ja jau izdomāt kādu valsts finansēto etniskās integrācijas programmu, tad tai programmai jābūt vērstai uz latviešiem, nevis uz kādu citu etnisku grupu. Jāsāk ar latvietības stiprināšanu. Tas ir nācijas interesēs, nākotnes interesēs. Ja darīt kaut ko lietas labā, vadoties no veselā saprāta, tad ir jāstiprina Latvijas nacionālie pamati. Un runa nebūt nav par kaut kādu latviešu pārākumu pār nelatviešiem, par to, ka ar valsts likumu latviešiem tiks ļauts kājas ap nelatviešiem notīrīt. Runa ir par savas valsts saimnieka atbildību.

Kas ir prātīgs saimnieks? Pēc vērtībām saimnieks būtu tas pats, ka jebkurš sevi cienošs cilvēks. Plus tam nāk klāt atbildība par savu saimniecību, ko viņš dala ar pārējiem šīs saimniecības saimniekiem, kam starp citu dzimtā valodas var arī atšķirties.

Tā dabiski mēs pienācām pie jautājuma – kas ir latvietis? Tas, kas sevi par tādu uzskata, jūtas kā daļa latviešu nācijas, kam ir tuvas latviskās vērtības. Te nav vajadzīgs apliecinājums no malas. Nacionālā apziņa ir aktīva, nevis pasīva. Un tāpēc personīga, individuāla, intīma. Kā mīlestība. Galu galā runa ir par to, mīl cilvēks vai nemīl. Bet noskaidrot to var tikai pēc rīcības.

Ja es nemaldos, Latvijas politikā tādi uzskati pārstāvēti netika nekad. Tas nozīmē, ka Latvijas politikā nevienu dienu nav darbojusies neviena nacionālistu partija. Bet visi, kas uzskata, ka aizņem t.s. „nacionāļu” (smadzeņu pūderēšana pat ideoloģiskās orientācijas nosaukumā) nišu, ir šarlatānu un papuasu bars, kas tikai apkauno valsti. Zinātniski šos šarlatānus pareizi būtu nosaukt par traibalistiem (tribe = cilts), etnocentristiem vai arī lētiem ksenofobiem, kam nav nekādas izpratnes par un nekāda sakara ar nāciju, nacionālismu, nacionālo valsti, nacionālajām interesēm, kas patiesībā darbojas pret Latvijas nacionālajām interesēm.

2 thoughts on “Apakšbikses jāuzvelk pašiem. Par nacionālismu”

  1. Autoram ir interesantas domas par latviešu nāciju.Līdzīgas domas par latviešu nācijukā valstsnāciju savā valstī, kurai jānodrošina valsts nacionāli-kulturālais latviskums, bet vienlaikus jābūt atvērtai tiem, kas pārņemot latviskumu, vēlas tai pievienoties, 2010.gada vasarā Bīriņu konstitucionālo tiesību seminārā pauda Eiropas tiesnesis Egils Levits. Viņš norādīja, ka latvieši savā zemē neizturas kā citas Eiropas valstsnācijas, piemēram, zviedri vai dāņi, kuru identitāte ir stipra un pašsaprotama, bet gan kā mazākumtautība. Tas esot padomju mankurtizācijas politikas sekas. Par to izraisījās interesantas diskusijas, kuru gaitā vairums dalībnieku viņam piekrita. Tagad apmēram to pašu pieeju pauž arī jaunā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, kura pārņemusi savā pārziņā integrācijas jautājumus, un, atšķirībā no visiem iepriekšējiewm valdības locekļiem, šķiet patiesi ieinteresēta \”atvērtajā latvietībā\”. Man patika viņas doma: \”Par latvieti nepiedzims, par latvieti kļūst\”. Es te saskatu daudzas līdzības ar bloga autora idejām. Varbūt tas liecina, ka beidzot mūsu nacionālisms sāk \”modernizēties\”?

  2. Paldies. Es nezināju par Egila Levita viedokli. No Sarmītes Ēlertes teiktā par šo tēmu var pievienoties daudz kam. Vienīgi neizprotu to \”integrācija atgriežas\” projektu viņas ministrijā. Vismaz radio diskusijā dzirdētais izklausījās pēc plāniem sakompilēt jaunu koncepciju par kopā pasēdēšanu vienā otrā ēterā samākslotā multikulturālisma garā.Es ļoti priecājos, ka ir pamats uzskatīt, ka latviešu nacionālisms sāk modernizēties.

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *