Vai Latvija ir ziemeļvalsts? Par mazgāšanos, svoločiem un pograničnikiem

Kas vieno „baltiešus” ar Austrumeiropas piekritējiem? Neuzticēšanās lielajai pasaulei, Rietumiem, zināma nostaļģija, un tieksme izolēties.

Visiem, kas nobalsoja, liels paldies. Paldies arī par komentāriem Ir.lv.

Kas attiecas uz Diena.lv, – atkāpe – tur, man šķiet, kādreiz auglīgā diskusiju telpa, palikusi neaizsargāta un likteņa varā, aizaug ar maniakiem, kam vēl acīmredzot nav izdomājuši speciālu feisbūku „tikaisalašņām.com”. Nuja, tēma izsmelta.

Manuprāt, komentāri būtībā labi korelē ar balsojuma rezultātiem. Liela deva pesimisma, liela deva neticības, zināms pārsteigums.

Saņemtas 53 balsis

No tiem 31 (58 %) uzskata, ka Latvija ir ziemeļvalsts vai Latvijai jābūt, jātiecas kļūt pat tādu. Esmu, protams, protams, viens no tiem. Par to, ka vairākums būs par šo variantu man nebija ne šaubu. Tādi ir mani draugi, ja es tā drīkstu teikt, kas seko man Twitterī un apmeklē manu blogu. Man ir liels prieks pārliecināties, ka vismaz 30 latvieši arī domā, ka Latvijai ir nākotne un tā ir jauka. Par to atsevišķā ierakstā.

12 balsis saņēmusi Latvijas Austrumeiropas identitāte. Un 10 uzskata, ka Latvija ir pirmkārt vai tikai Baltijas valsts un tas ir Latvijas sūtījums. Es pieņemu, ka daži no pesimistiem tomēr nobalsoja par Latviju kā ziemeļvalsti. Tomēr ir skaidrs, ka nelokāmo pesimistu nometne jāmeklē Austrumeiropas balsīs.

Austrumeiropa (12 balsis)

Šie cilvēki neko labu no Latvijas negaida. Te jānocitē atbilde, kuru es saņēmu, uzdodot šo pašu jautājumu Quora.com. Kāds Ben uzrakstīja tā:

Latvia should be proud of its Slavic heritage. On being Nordic, Latvia doesn’t pass a smell test to me.

Savu atbildi viņš drīz pēc publicēšana nodzēsa, tā ka pārstāstu pašu būtību. Apmēram tā, es uzskatu, skan viedoklis par Latviju kā Austrumeiropas valsti. Doesn’t pass a smell test. Mazgājieties, latvieši!

Arī es tā domāju, ka ļoti daudziem Latvija ir jānomazgā no sevis tā mūžīgā Austrumeiropa, mūžīgā atpalicība, mūžīgais lūzerisms.

Ar identitāti ir tā – par ko sevi uzskatīsi, kā sevi pasniegsi, tāds arī būsi pārējo cilvēku acīs. Ja pārējiem stāstīsi, kāda Latvija ir bezcerīga Austrumeiropa, cik viss Latvijā ir slikts, kādā bedrē Latvija atrodas, kādi svoloči ir tie cittautieši, – pats no tā tīrāks un smaržīgāks neizspruksi, neviens tevi par kaut cik labāku par Latvijas kopējo tevis uzzīmēto ainu neuztvers. Būsi tāds pats bezcerīgs bedres iemītnieks, kam vieta ir tikai blakus svoločiem. Tāda ir tā identitāte. Baigi slidena lieta. Spogulis.

Vienkārši pārstāvot, pasniedzot savu valsti, domājot par to, vienmēr der atcerēties, ka pārstāvi pirmkārt sevi pašu. Laba valsts, malacis, ka tādu uzcēlis. Slikta, pats esi duraks, ka līdz tam valsti aizlaidis. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, atšķirībā no vairuma pārējo dzīvnieku, sevi atpazīst spogulī. Laika ne tomēr ne visi. Jāsak godīgi, negaidīju, ka to būs veseli 12. Vēl mazāk gaidīju, ka to būs vairāk par „baltiešiem”.

Baltija (10 balsis)

Jā, „baltieši” nobalsoja par to, ka uzskata Baltiju par vienotu un Baltijas identitāti par stipru. Jo es devu tieši tādu „atšifrējumu” balsojumā. Tāpēc es uzskatu, ka balsošana par Baltijas identitāti bija pozitīva, taču, jāatzīst, maldīga izvēle. Pirmkārt, Baltija jau labu laiku nav vienota. Baltijas valstis visādā ziņā konkurē par ārvalstīs pieejamajiem resursiem – citu valstu un privātinvestoru labvēlību.

Protams, Baltija jau tagad var vienoties par valsts stratēģijām ārlietās un aizsardzībā pateicoties EU un Nato – tāpēc ka šī suverenitāte bija jāatdod kādam trešajam (jeb pareizāk sakot ceturtajam, Briselei), nevis jānoregulē savā starpā.

Kas paliek ārpus Briseles kompetences, paliek arī ārpus Baltijas valstu spējas vienoties – daudz svarīgākas, liktenīgas, reāli dzīves un nāves jautājumi, konkurētspējas jautājumi – specializācija ekonomikā, nodokļu politika, ļoti lielā mērā enerģētika, transports un tranzīts, izglītība un droši vien dažas citas svarīgas nozares.

Baltijas nav vienota arī tāpēc, ka Igaunija lēnām no Baltijas aizdreifo. Arī tāpēc, ka ja jau jāvienojas par suverenitātes ierobežošanu par labu labākai konkurētspējai, tad ar to, kas to nenotirgos veiklajam krievu feodālim vai ķīniešu birokrātam, – tātad ar kādu cienīgu draugu loku, ar Ziemeļvalstīm.

Otrkārt, Baltijas identitāte ir ne tikai maldīga un iluzora, tā ir izvēle par labu izolācijai. Varbūt, kādam ir ilūzija, kā var saglabāt mazu muzejveidīgu pleķīti ar apmēram tādu pašu neoficiālu statusu, kāds Baltijas „republikām” bija Sovjetos – „mūsu rietumi”.

Tas vieno „baltiešus” ar Austrumeiropas piekritējiem. Neuzticēšanās lielajai pasaulei, Rietumiem, zināma nostaļģija, un tieksme izolēties. Kā jau izriet no muzejveidīgā pleķīša teorijas, arī muzejā izolācija būs visai iluzora, jo muzeja pārvaldē sēdēs kurators no Maskavas un pie muzeja vārtiem stāvēs Maskavas pograņičņiks.