Nepanesamais

Ar tiem cilvēkēdāju režīmiem Baltkrievijā un Krievijā notiek kaut kas nepanesams. Klausoties par zvērībām Baltkrievijā un domājošu cilvēku vajāšanu un brīvības apspiešanu Krievijā, man rodas tieši tā pati sajūta, kā bērnībā uzzinot par nacistu koncentrācijas nometnēm, – kaut kas nepanesams, kam apziņā nav vietas.

Negribas teikt, ka tendence bijusi vairāk vai mazāk skaidri redzama pirms vairākiem gadiem, jo… tiešām bijusi. Pie tā noved naids. Pret cilvēkiem. Naids, neiecietība, neprasme pieļaut domu, ka nekas nestāv uz vietas, viss vienmēr attīstās, ka galvenais visā vienmēr ir cilvēks – ne chimeras, ne viltus “kolektīviskās” vērtības, ne atribūti, it īpaši izdomāti un mākslīgi, ne simboli, ne krāsas, ne nosaukumi, ne saukļi – bet cilvēks.

Tikai cilvēkā ir vērtība. Bez cilvēka tajā nekam nav vērtības. Ne karogam, ne naftai, ne tautībai, ne pasakām, ne “roģinai”, ne “ģimenes vērtībām”. Vērtības veido un īsteno cilvēks. Katrs individuāli.

Kad sabiedrības sāk samierināties ar to, ka pastāv abstraktās un ar individuālu cilvēku nesaistītās “roģinas”/ “tautības” tipa vērtības, un gadiem ilgi iedoktrinē to saviem nevisai kritiski domājošajiem locekļiem, sākas lietas, kas neizbēgami kļūst nepanesamas un nemanāmi šķērso robežu starp nostaļģiju un citādi domājošo spīdzināšanu, starp neiecietību un koncentrācijas nometnēm.