Šķiet, rezultāti ir lieliski, pro-reforma partijas, Z+V+VL, iegūst pārliecinošu vairākumu, 56 vietas Saeimā. Urbanovičs un Lembergs, no aritmētiskā viedokļa, viens otram nav vajadzīgi. Vai viņiem joprojām ir iemesli solidarizēties? Protams. Ja viņiem ir kopējie kuratori, vai ir kas kopīgs viņu kuratoriem, ja tie nesēž vienā kabinetā Staraja Ploščadj laukumā Bysantum impērijas gorodā-gerojā.
Domājams, ka labākais rezultāts Latvijai ir tāds, kāds būtu labākais iznākums Latvijas reputācijai (= attieksme, reitings, prognozējamība, spēja sarunāties). Proti – ja Latviju arī turpmāk vadīs Valda Dombrovska valdība. Kas ir labs finanšu tirgum, ir labs Latvijas tautai. Sorry, es nezinu, kas ir „tauta” un nekad nelietoju šo vārdu, bet šajā gadījumā atļaušos būt neprecīzs. Šis iznākums tiešām ir labs Latvijai, tās sabiedrībai vismaz šodien.
Zatlera partija ir, protams, liels nezināmais. Zatlers var runāt, ko grib, vismaz vēl dažus mēnešus, kamēr nesāksies tirgošana un after-sales. Z+SC koalīciju iespējamību izslēgt nevar. Kā jau rakstīju, Latvijas līderu un sponsoru-līderu partiju sistēmiskā kļūme ir to atrašanās ārpus ideoloģiju konkurences. Sacenšas līderīši un sponsorīši, bet ne ideoloģijas. Tas pats ar V. Atšķirībā no VL. Arī SC ir galīgi, 300%-īgi ārpus ideoloģijām, un tai ir diezgan vāji līderi (kaut kas līdzīgs istabas augiem) bet tai ir ļoti spēcīgs vienojošs un disciplinējošs faktors ārpus partijas.
Zatlers. Liels viņam paldies par cerīgo iznākumu. Kā jau rakstīju, viņš atdzīvināja politisko konkurenci pro-reforma spārnā, un tikai un vienīgi pateicoties šai konkurencei, izvēlei pro-reform ieguva vairākumu. Vienotības Solvita Āboltiņa (cik es sapratu, paskatoties vakar vakarā pēcvēlēšanu diskusiju LTV) tā arī nesaprata, kas ir demokrātija, konkurence un izvēles iespējas. Sēdies, divi. Es pat teiktu, tādi politiķīši vienkārši neciena sabiedrību. Bet ar visu pateicību, nevar neatzīt, ka Zatlers kā politisks fenomens ir bērnišķīgā populisma turpinājums un tieši tāpēc ir vājš un mazuzticams projekts.
Nē, Latvijas politika nav izslimojusi savas bērnu slimības. Far from it. Bet mēs mācāmies un šajā ziņā ir lieliski, ka mums bija tāda laba iespēja kaut nedaudz uzlabot savas atzīmes negaidot četrus gadus. Kopumā es drīzāk simpatizēju tam, kā sevi pasniedz un kā notiekošo komentē prezidents Andris Bērziņš. Tagad arī viņam būs iespēja pierādīt savu briedumu.
Galu galā nevaru neatzīmēt to priecīgo faktu, ka mēs no vēlēšanām uz vēlēšanām izspiežam no sevis ārā to staļinisko indi, etnocentrisko egoismu. Tas labi, ka tas antagonistiskais multi-kulti, par kuru nesen rakstīju, iet mazumā lēni, bet neapturami, evolūcijas ceļā. Tas tikai pierāda, ka Latvijai ir potenciāls, ir veselīgi domājoša sabiedrība, ir nākotne, ja šī sabiedrība tā to redz, un tai to tā redzēt palīdz tās intelektuāļi un politiskie līderi, cilvēki, kas vada un attīsta sabiedrisko domu, nevis tai tikai seko un apkalpo.
Priekšā stāv reāls izaicinājums – tikt galā ar sabiedrības neapmierinātību pēc trim četriem gadiem, ja ekonomika izkulsies no bedres un attīstīsies tā, kā to tagad iedomājas Dombrovskis un tie, kurus es personīgi atbalstu. Kā zināms, kad šoks pāriet, atgriežas sāpe. Šoks drīz pāries, cilvēki izjutīs kādu uzlabojumu un akūtu neapmierinātību ar to, ka uzlabojums ir tik niecīgs. Es nedomāju, ka mūs gaida grieķu tipa nemieri, bet prasības pēc lielākas politiskās bezatbildības varētu būt diezgan plašas. Tāpēc ir jau tagad vajadzīga ļoti gudra un runāt protoša sociālā politika. Ir vajadzīgs labs, izsvērts politisks piedāvājums, lai nokomunicētu sabiedrībai, ka padomāts ir ne tikai par „makro” rādītājiem, bet arī par cenām, par nākotnes pensijām, par bērniem, par euro ieviešanas sekām.