Tikai daži vārdi no Nicolas Auzanneau publicētā rakstā Satori.lv šeit:
…daudzi apmulst, pirmo reizi ieraugot Charlie Hebdo zīmējumus: “Kādas šausmas!” (..) Ne vienmēr es piekrītu zīmējumos paustajām idejām, bet (..) tie neuzbrūk vājākajiem, cīnās pret varas ļaunprātīgu izmantošanu, meliem vai liekulību. (..) Demokrātijas ētika ietver neapspriežamu cieņu pret indivīdu un pilnīgu analīzes, kritikas un ideju izsmiekla brīvību. (..) Anarhistiem svarīga ir ideja par to, ka, paplašinot citu brīvību, mēs varam paplašināt arī savējo. Man ir nepieciešams paplašināt Tavu brīvību, lai es varētu justies patiešām brīvs. Paplašināt brīvības iespējas – arī tas ir Charlie Hebdo.
Ne tikai anarchistiem, nezinu tik daudz par anarchistiem. Tas, lai cilvēks, jebkurš cilvēks justos brīvi, lai cilvēki ir brīvi, lai sabiedrību veido brīvi cilvēki, jeb vienkārši, – lai ir brīvi cilvēki, ir absolūti fundamentāli liberāļiem. Jo vergu sabiedrībā liberālisms nav pilnvērtīgs, tā citiem vārdiem nav. Nav arī liberāļu. Ir tikai liberāli domājošie, tādi, kā varbūt es vai jūs, ja jūs lasāt manu blogu.
Jo vairāk uz “austrumiem”, jo lepnāk paziņo, ka nekādi “čārliji” vai “šārliji” viņi nav. Vienalga, kur šie “austrumu” ne-šārliji dzīvo. Bet Charlie Hebdo – un Nicolas Auzanneau lieliski to formulē – kārtējo reizi aktualizē mūsu sabiedrības atpalicību ētikas jautājumu izpratnē.
Stāsts nav par zīmējumiem, nav arī par to, ko šis žurnāls izsmej. Runa ir par “neapspriežamu cieņu pret indivīdu un pilnīgu analīzes, kritikas un ideju izsmiekla brīvību”, kas ir iecietība, liberālā tolerance – ko audzina sevi un citus ienīst reakcionāri, apzinātie un neapzinātie putinisti, kurus arvien biežāk absolūti pareizi dēvē par fašistiem. Bet liberālajā tolerance dialektiski ietver neiecietību pret neiecietību. Pieņemt un cienīt – ne obligāti atbalstīt – var un vajag jebkuru viedokli, IZŅEMOT neiecietību. Izņemot to, kas apstrīd brīvību – pilnīgu analīzes, kritikas un ideju izsmiekla brīvību. Izņemot to, kas apstrīd pašu tolerance. Pret neiecietību jābūt neiecietīgam.