Nebūtu slikti, ja tās kompetentās drošības iestādes, ko mēs kā sabiedrība algojam šim mērķim, sāktu laikus interesēties par politiskās provokācijas virtuoziem un tiem, ko viņi te Latvijā vai Krievijā apkalpo. Virziens Latvijas drošības dienestiem vienmēr ir skaidrs.
Varbūt, ir OK, ka sabiedrība netiek informēta par šo dienestu aktivitātēm, kaut gan es domāju, ka informācijas demokrātiskā sabiedrībā arī par to varētu būt vairāk. Ir OK, ka mums jāspriež par šo dienestu efektivitāti pēc tā, kas notiek, un jāprot novērtēt viņu darbību pēc tā, kas nenotiek, bet būtu varējis.
Taču arī šo provokāciju, par kuru tagad maksā (un pārlieku kreņķējas) Latvijas nodokļu maksātājs, arī laikam būtu varējuši nepielaist vai ierobežot? Pārāk demonstratīvi viss ir noticis, lai tomēr pieļautu domu, ka Latvijas drošības dienesti ir izdarījuši visu, kas no viņiem bija atkarīgs. Vai arī tieši jāuztver ministru prezidenta Dombrovska vārdus (Krustpunktā 4. janvārī), ka viņam esot kāda „operatīva informācija”, taču viņš tiešām neredz iemeslu iesaistīt drošības dienestus šajā lietā. Es to labāk uzskatīšu par pārāk centīgu piesardzību un par to, ka tur drīzāk jālasa starp rindām.
Jo citādi, ko un kāpēc mēs algojam? Lai kādas tur policijas iznīcina brīvos medijus, kas atklāj Ušakova sakarus ar tiem pašiem aktieriem, kas, ļoti iespējams, stāvēja aiz šīs provokācijas? Vēl pārdzīvotas ir blēdības ar vienu banku un uzbrukums vēl vienai. Tie visi ir akmeņi drošības dienestu dārzā.
2011. gada notikumi bija tā kā strestests Latvijas drošības dienestiem. Laikā! Jo Latvijai jāgatavojas jaunam aukstam karam ar Krieviju – ja vien tie paši aktieri, Latvijas drošības dienestiem neredzot iemeslu iesaistīties, nesarūpēs mums jaunu, dažām privātām Kremļa interesēm ļoti draudzīgu valdību.