Ir stulbi „histerīt” un pakļauties provokācijām. Kas liedz aiziet un nobalsot pret krievu valodu kā valsts valodu? Vienkārši aiziet un nobalsot pret.
Referendums ir par krievu valodu kā valsts valodu. Punkts. Nevajag nevienu mulsināt ar nepārdomātām populistiskām frāzēm un lozungiem. Referenduma jautājumam nav nekāda sakara ar latviešu valodu.
Padomju vara ne tikai audzināja savus pavalstniekus ideoloģiskajā liekulībā, bet dažiem iepotēja arī patoloģisku infantilismu. Kā citādi vērtēt muļķīgās kaprīzes un histēriju, sūdzoties par referenduma jautājumu un solot vai nu neaiziet uz referendumu vai nu pilnīgi droši atzīmēt to nepareizo atbildi? Nevajag pašiem taisīt sevi par auniem. Kas tur tik sarežģīts nedaudz saspringt un atzīmēt „pret”?
Kaut gan par referenduma iznākumu šaubu nav, simboliska nozīme tam ir ļoti liela. Jā, ir svarīgi aiziet un nobalsot pret. Lai balsu vairākums ir pret grozījumiem Satversmē. Ceru, ka to, kāpēc tas ir svarīgi, lieku reizi skaidrot nevajag. Teikšu tikai vienu vārdu – vēsturei. Bet arī no tā nevajag taisīt ažiotāžu. Jāsaglabā pašcieņa un ziemeļnieka vēsais prāts.
Provokācija, kārtēja, provokācijas bija un būs. Kas tur liels? Šī vēl ir relatīvi nekaitīga, – šie laupītāji prasa tikai maku, ne dzīvību. Ir viegli iedomāties, ka Kremlis vēl ilgi Latviju neliks mierā un neviens mūs neglābs no jaunām, virtuozākām, labāk organizētām un vēl dāsnāk apmaksātām provokācijām.
Neviens neglābs. Jāglābjas pašiem. Savaldot emocionalitāti un uztverot sevi un savus ideālus nopietni, kā pieauguši cilvēki.