Kāpēc es nerakstu par to, ka Latvijas sabiedrība ir ārkārtīgi idiosinkrātiska, lai gan pats sev to konstatēju miljons reižu un uzskatu par milzīgu problēmu? Dzīvojot demokrātijā, mierā un apgūstot / adaptējot arvien vairāk rietumu vērtību un skatījumu uz pasauli, Latvijas sabiedrībai vēl joprojām ir saraksti ar nepārvaramiem tabu un t. s. kaunināšana (shaming) un marginalizēšana par nonkonformismu šķiet pilnīgi akceptējama.
Vakar rakstīju par to, ka mani uztrauc mūsu – politisko lēmēju un ekspertu – negatavība izaicinājumiem, ko daba mums “gatavo” bez jebkādas loģikas. Rakstīju, ka neuzskatu mantru un atrunāšanos par “cilvēka dzīvības” glābšanu par pietiekamu, lai attaisnotu ekonomikas sagraušanu. Tas ir mans viedoklis un es par to uzrakstīju tad, kad tas man beidzot bija noformulējies argumentācijas līmenim. Un dabūju par galvu – kādam mans viedoklis vai vēlme to izpaust izklausījās pēc “trakas nezināšanas”. Ko es īsti nezinot, skaidrs nekļuva. Bet mana “nezināšana” bija visnotaļ traka, jo tas pilnīgi noteikti bija virs Latvijas progresīvajās aprindās pieņemtā nonkonformisma līmeņa. Tā indivīda acīs es biju trakais “truther”, kas capslockiem kliedz savas eksotiskās patiesības.
Šodien rakstīju sakarā ar otrā pasaules kara beigu 75. gadadienu un ieminējos par krievu upuriem. Nedabūju nekādu reakciju. Visticamāk nostrādāja “sarkanā lupata” – par kara beigu gadadienām, vēl jo mazāk par krievu upuriem runāt ir viennozīmīgi “pretlatviski”. Nekādā gadījumā es nesākšu taisnoties un skaidroties par to, ko es rakstīju savā tekstā. Es vienkārši vēlreiz iztaustīju augsni. Nē, nekas nav mainījies. Nekādas rietumu vērtības šo “sarkano lupatu” no acīm nenoņems. Mēģināju par to domāt un rakstīt arī iepriekš, bet atbildes man nav. Nekas nelīdz. Etniskā izcelsme, valoda, tēmu izvēle un vēsturiskās references Latvijā joprojām ir neticami spēcīgi marķieri, kas tevi pieraksta vienam vai pretējam ierakumam melnbaltajā pasaules bildē. Ierakumi = konfrontācija. Latvija = ierakumi = konfrontācija. Un tas ir traģiski.
Sarkanās lupatas ir traģēdija. Idiosinkāzija ir traģēdija. Nedaudz-ārpus-kastes viedokļu neuztveršana, nerespektēšana ir traģēdija.
Nē, es negribu karu. Un es apzinos, ka es – “in my small way” – ar saviem tekstiņiem par neiecietību kā milzīgu problēmu sabiedrībā neko īsti neesmu panācis. Tāpēc es arī nerakstu par to, cik idiosinkrātiska ir Latvijas sabiedrība. Traki idiosinkrātiska. Traka idiosinkrāzija.
Un jau pēc publicēšānas Twitterī dabūju šo te. Jā, un vēl es esmu interfrontietis un marsietis, pasaule ir plakana un aiz jūras dzīvo cilvēki ar suņu galvām.
