 |
|
Krievijas karogs virs ieņemtās Ukrainas kara daļas Krimā. Ir zīmīgi, ka lepnie karavīri, nodarbojoties ar svinīgo Krievijas karoga pacelšanu, nevēlas atklāt sejas. Bilde no Serguei Parkhomenko FB timeline.
|
Vēlreiz, galvenais, manuprāt, ir tas, ka viņš uzskata, ka viss notiekošais ir vadāms un kontrolējams. Vadāmas ir attiecības. Domāju, viņš varēs ātri salabt gan ar Ukrainu, gan ar Obamu.
Pagaidām, man šķiet, ir divi procesi, kuriem, ja būs ļauts attīstīties ilgāk, ir risks palikt nekontrolējamiem. Viens ir tas, ka līdz ar sankcijām un US izvēlētajai retoriku izglītotā / attīstītā pasaule (pasaule, kurai nav vienalga, un kur sabiedriskais viedoklis nosaka politikas virzību) sāk runāt par Putina personīgo iesaistīšanos Krievijas resursu izzagšanā. Var nomenedžēt attiecības ar Obamu. Nevar pierunāt sabiedrību tā vairs par Putinu nedomāt. Tas ir viens.
Un otrs ir sankcijas pret paša valsti – liekot sabiedrībai izciest “Rietumu sankcijas”. Neviens nevar paredzēt, cik ilgi vēl palicis līdz krievu “maidanam”, kas visticamāk nebūs vis maidans, bet drīzāk kaut kas vardarbīgāks. Putina “sankcijas” pret savu sabiedrību varētu gan palīdzēt pacelt Putina personīgo reitingu, gan vienlaikus likt cilvēkiem sākt meklēt kanālus savas neapmierinātības paušanai.
Krievijā nav institūciju neapmierinātības kanalizēšanai – nav brīvu mediju, nav parlamenta, nav godīgi vēlētās vietējās varas, nav opozīcijas partiju. Dievinot Putinu un rijot viņa melus, Kremļa uzticīgajam elektorātam var drīz rasties nepieciešamība pielaist uguni vietējā gubernatora pilij vai pakārt pašu gubernatoru.
Šis process vairs nebūs kontrolējams. Tas būtu varējis notikt arī bez konflikta ar Ukrainu. Ja pasaule turpinās runāt par Putina netīro bagātību, šīs ziņas neizbēgami nonāks arī līdz putinvīzijas zombijiem. Īsti neredzu, kā to varētu izkontrolēt. Jo arī tagad Putina iekšējās situācijas kontrole turas uz viņa atbalstītāju brīvprātīgo apņemšanos neticēt sliktām ziņām par Putinu un viņa nodomiem.
Tas, protams, nav ļoti vienkārši lineāri, un apņemšanās neticēt nekam sliktam par Putinu var arī nepazust, jo tai ir senas saknes krievu kristīgajā kultūrā.
Krievi var ar gatavību un pat prieku rīt melus, izrādīt cieņu ciniķim, pat cietsirdīgam sadistam, apžēlot zagli un slepkavu, bet viens no lielākiem un visgrūtāk piedodamajiem grēkiem krievu tradīcijā ir бессовестность – bez sirdsapziņas (nav gluži tas pats kā “nekaunība”). Cilvēks bez sirdsapziņas nav uzticams.
Taču attiecībā uz Putinu, “dieva svaidīto ķeizaru”, tas var arī nekad nenotikt, jo caru nekas nevar padarīt par cilvēku bez sirdsapziņas. Līdz ar to Krievijā nevar gaidīt plašu tautas kustību par nevardarbīgo režīma maiņu, pieprasot Putina atkāpšanos. Taču tas visticamāk neglābs viņa režīmu no kolapsa.