Domājiet, kā gribat, man gribas ticēt Sarmītei Ēlertei. Jā, varbūt nedaudz arī tāpēc, ka Vienotības.lv chata moderatore izvēlējās manu par noslēguma jautājumu tā teikt ārpus rindas. Tas tā, joks, bet tas, ko viņa atbildēja, bija laba, nosvērta politiska līdera atbilde, mēģinājums sniegt vīziju par nākotni.
Varu tikai piekrist Sarmītei — un pats par to vairakkārt rakstīju —, ka galvenais drauds Latvijas sabiedrības attīstībai un līdz ar to Latvijas nākotnei ir neticība, neuzticība. Mēs domājam, ka neuzticamies politiķiem, jo viņi ir zagļi un idioti, bet patiesībā neuzticamies Latvijai, savai videi — sev pašiem tajā. Latvija ir mūsu vide, mūsu ietvars.
Kā viņa redz Latvijas nākotni? Kā konsolidētu latviešu nāciju, kuras identitātes pamatā ir viena valoda, nevis etniskā piederība. Tā to redzu arī es.
Šīs divas lietas būtībā ir viena jautājuma divas puses. Nebūs Latvijas bez konsolidētās — latviešu — nācijas. Nebūs konsolidētās latviešu nācijas bez uzticēšanos Latvijai. Vispārināti? “Tikko izrāvušies no nabadzības, latviešu zemnieki sūtīja savus bērnus studēt Eiropas universitātēs, lai pierādītu sev un citiem, ka latvieši ir izglītota tauta,” saka Ēlerte. Kas tas vēl ir, ja ne uzticēšanās Latvijai, kuras tolaik nebija pat projektā.
Nedaudz pārfrazējot etniskās dabas emocijas, Latvijas definīcija varētu būt tāda: Latvija nav krievu elle, Latvija ir latviešu paradīze. Tās dēļ, dzīves tajā dēļ var arī ieguldīt un sūtīt bērnus mācīties, mācīties pašiem. Tādai Latvijai sokas. Gribas, lai sokas. Lai tiek pieņemti veselā saprata lēmumi, par kuriem nav kauns.
Ja kauns, tad kauns. Ja valsts pieņem idiotiskus lēmumus, kurus var izskaidrot tikai ar korupciju, tad var nemaksāt nodokļus, var un vajag bēgt no valsts. Var arī nemazgāt LIAA logu Londonā, jo kādi tur investorīši — kurš guldīs iekšā nenopietnā korumpētā valstī. It sevišķi, ja šī valsts ir uz bankrota sliekšņa un aiz netīra loga. It sevišķi, ja tai LIAA kantorī darbdienas vidū neviena nav.
Mana vīzija par valsts politiķiem ir tāda, ka tiem jārada tāda valsts pārvalde, kuras augstie morālie principi par valsts nacionālajām interesēm nonāks līdz pašam pēdējam LIAA logam. Es gribu, lai valsts mazgā savus logus, kā es mazgāju savu. Lūk, gribas uzticēties Sarmītei. Vai Sarmītei tas būs pa spēkam?