Kā vārdā tiek pazemoti cilvēki, kropļoti vārdi un liegta identitāte? Latviešu valodas? Latviešu tautas? Latvijas valsts vārdā? Kas no tā nepārdzīvos, ja latvietis iepazītos ar Jean’u Jacques’u Rousseau, Nicolas’u Sarkozy un John’u Lennon’u (var arī bez apostrofiem, kā 14 locījumos somu valodā) viņu īstajā, nevis provinciāliem analfabētiem adaptētajā, vārdā?
Ir zīmīgi, ka pasniedzot latviešu valodas “fonētiskās rakstības tradīcijas” par bezmaz vai nacionālās identitātes atbalstpunktu, tradicionālisti, šķiet, nespēj pamanīt to, ka paši liedz to pašu identitātes sakrālo neaizskaramību tiem, kuru personīgie vārdi un uzvārdi tiek “latviskoti”.
Jā, tradicionālisti to dara šķietami nemeklējot pašlabumu. Bet no tā viņu piekoptais fetišs nepaliek mazāk kaitīgs. Jā, izskatās tā, ka indivīda pašcieņa un brīvā identitātes izvēle, kā arī iecietība pret identitāšu daudzveidību apdraud šo personvārdu kropļotāju klubu.
Protams, latviešu valoda ir latviešu identitātes veidojošs elements, kas patiesībā ir īstā laime, jo latviešu valodai ir milzīgs nācijas saliedēšanas potenciāls – protams, ja valoda tiks izmantota kā saziņas līdzeklis sabiedrībā, nevis kā fetišs, biedēklis un individuālas identitātes noliegšanas ierocis.
Tradicionālisti nespēj pamanīt, kur beidzas saziņas līdzekļa unikāluma aizstāvība un sākas unikālās personiskās identitātes noliegšana. Tas visticamāk aiz nepietiekamās izpratnes par kolektīvo “tiesību” vietu vērtību hierarchijā. Tradicionālisti nespēj pamanīt arī to, ka ar savu valodniecisko paternālismu viņi muļķa lomā nostāda pašu latvieti, nosakot viņam dabisko mazspēju uztvert ārzemju vārdus un nosaukumus.
Lieta ir tāda, ka tiesības vienmēr ir individuālas, tieši tāpat kā pienākumi un atbildība. Nekad nav kolektīvas – ne tiesības, ne atbildība, ne arī pienākumi. Tāpēc arī individuālā izvēles brīvība vērtību hierarchijā vienmēr ir augstāk par kolektīvām organizācijas formām. Šī prioritāte arī sekmē līdzsvara saglabāšanu starp interesēm sabiedrībā, jo tieši indivīda brīvība un tiesību īstenošana ir vistrauslākais demokrātijas institūts. Pretī valsts un tumsonīgā sabiedrības vairākuma vardarbībai indivīds spēj stādīt tikai sava gara varenību. Tāpēc ikkatra sabiedrības locekļa, katra cilvēka bez izņēmumiem individuālo tiesību prioritātes atzīšana starptautiskajā līmenī tapa iespējama tikai pirms 62 gadiem.
Man nav ilūziju, cik ātri šīs vērtības spēs iesakņoties mūsu sabiedrības prātos. Te nepietiks ar paaudzes maiņu, jo jaunā paaudze, nebaudot humānisma augļus attieksmē pret sevi, neizbēgami saindējas ar vecajiem sovjetiskajiem mītiem par valsts, varas, muskuļu – čeka un gazpromu, putinu un lembergu, veiklo zagļu un krāpnieku – mūžīgo un nepārvaramo uzvaru pār likumu, indivīda brīvību un veselo saprātu.
Aizdomīgā, noraidošā attieksme pret individuālo brīvību, kas stāv uz pieres rakstīta die-hard personvārdu kropļošanas fetišistiem, ir balstīta uz tās pašas sovjetu kazarmas tradīcijām. Vienīgā “tradīcija”, no kuras jebkāds post-sovjetu konservatīvisms, tai skaitā Latvijā, var smelties iedvesmu, ir sovjetu kazarma, tās staļiniskais gars. Tāpēc arī mana noraidošā attieksme pret konservatīvismu post-sovjetu sabiedrībā. Šeit nav ko konservēt, šeit ir aši jāatbrīvojas no veciem mītiem un jāmācās no pasaules, kas nestāvēja uz vietas, kamēr Latvija tika pakļauta totalitārās impērijas okupācijai.
Patiesībā runa ir par ļoti, izcili vienkāršām lietām. Jāatceļ piespiedu “latviskošana” un, ja, lai to panāktu, ir jāpārvar die-hard fetišistu un šarlatānu lobijs, tad tas jau sen ir jādara, atbrīvojoties no sovjetiskās kazarmas gara. Kropļošanas fetišam, šai voodoo praksei nav un nevar būt nekā kopīgā ne ar valodu, ne ar identitāti. Bet tam ir tiešs sakars ar valsts kompromitēšanu, kā tas notiek starptautiskās tiesās un medijos. Tā ir viena no tām mazākajām lietām, kurām gals jādara bija sen un vēl joprojām to izdarīt ir ļoti viegli. Tāpēc tas jādara nekavējoties.