Nedomāju vis, ka Artis skatās Dozhd. Nedomāju, ka viņam ir savs labi pārdomāts viedoklis par to, ko Dozhd rāda un runā.
Dozhd nekur nepaliks. Dozhd ir augsti profesionāls intelektuālais medijs ar augstu ētikas latiņu, intelektuāla opozīcija jau tagad pilnā mēra zvērīgajam Putina fašismam. Atrasties šajā konfrontācija jebkuram medijam ir nāvīgi. Un stumt Dozhd atpakaļ Krievijā ir idiotisms.
Varbūt tiešām to saprast nav viegli. Un arī tāpēc tas ir tests uz to, kam Latvija ir gatava. Vai Latvija ir gatava izaugt no sava provinciālisma autiņiem? Dozhd nekur nepaliks. Dozhd turpinās strādāt. Citviet, ja Latvija izvēlēsies kolaborēt ar Putina diktatūru – ja ne panāktās vienošanās (ceru) rezultātā, tad ideoloģiskās tuvības garā.
Ar ko tad īsti mērs ir pilns?
Skumji un pat traģiski, ka karš Ukrainā pāraug histērijā un retoriskos uzbrukumos vārda brīvībai. Arvien drošāks kļūst atbalsts autoritārajai domai. Bez jebkurām šaubām totalitārisms Krievijā smagi ietekmē politisko domu Latvijā. Jo smagāka ir fašistiskā Putina režīma propaganda, jo ir lielāka ir vēlme tai sekot, meklēt atbildes brīvības ierobežošanā.
Gribas jau ieteikt atlipt no Solovjova un viņa cilvēknīdēju šovu atstāstiem un beidzot sākt pa īstam skatīties Dozhd.
Kas Krievijā bija sācies kā rūpes par drošību un ātri īstenojās uzbrukumā vārda brīvībai un sabiedrības pašorganizācijai, tas turpinājās kā demokrātijas institūciju profanācija un opozicionāru iecietināšana. Un tas bija tikai tramplīns diktatūrai, fašismam un karam. Vai te kādam ir pārsteigums?
Kas bija sācies ar it kā attaisnojamo retoriku par vārda brīvības ierobežošanas nepieciešamību, par to, ka “mērs” kādam būtu “pilns”, ir jau tagad beidzies ar pilnā mēra karu pret kaimiņvalsti, zvērībām okupētajās teritorijās, pilnā mēra fašismu un tagad arī teroru pret neapmierinātajiem. Ar pilnā mēra zvērībām un totalitārismu.
Vai tiešām kādam ir pārsteigums?
Nē, Latvija neuzbruks kaimiņam. Bet tas ir vienīgais, kas būtu neiespējams. Viss pārējais sagaida tos, kas aiz kokiem neredz – uzbrukumu demokrātijai, autoritārismu un resultātā kropļotus cilvēku likteņus, vēl lielāku nabadzību, vēl lielāku atpalicību, vēl lielāku emigrāciju.
Jā, valstij, Latvijas valstij, Latvijas sabiedrībai, nākotnei jebkurš muļķīgs autoritārais trends zibenīgi pāraugs vēl dziļākā eksistenciālā krīzē. Autoritārā, brīvību ierobežojošā Latvija ir izlaupīta, nelaimīga, pamesta, dzīvībai nepiemērota teritorija. Viegls laupījums.
Atpakaļ pie Dozhd un vārda brīvību. Dozhd un citi mediji, kas ir pametuši Krieviju pēc kara sākuma, nedod vārdu fašistiskai propagandai. Brīvība neattiecas uz meliem. Brīvība attiecas uz domu daudzveidību. Un saglabāt to mēs ne tikai varam kara apstākļos, mēs nedrīkstam to nesaglabāt.
Atšķirībā no otrā pasaules kara, kad hitleriskais nacisms karoja ar stalinisko fašismu, tagad putiniskais fašisms ir uzbrucis brīvajai pasaulei. Pirmkārt, protams, Ukrainai un licis tai katastrofāli smagi ciest. Bet arī mums, mūsu brīvībai. Tādēļ jau mēs nedrīkstam likt brīvībai ciest vēl smagāk, apcērpot to sev pašiem. Kara dēļ mums nav jāievieš konkurējošs autoritārisms. Esam brīvā pasaule, un tā ir laime, par kuru mums ir “jāpateicas” otrajam pasaules karam un nevienotās, sagrieztās Eiropas mācībai. Mēs nedrīkstam būt tie idioti, kas neprot novērtēt savu brīvību, apzinoties vai neapzinoties turpinot piespēlēt ļaunumam un palīdzot tam vajāt žurnālistus.
Mēram jābūt pilnam ar korupciju un atpalicību, nevis ar vārda brīvību. Jebkuram pilsonim. It īpaši ja esi politiķis. Tev jābūt spējai atšķirt to, ko apkarot – korupciju, naidīgu ietekmi un uzbrukumus brīvībai un demokrātijas, – un ko aizstāvēt – brīvību, demokrātiju, pašorganizāciju.