Šķiet, šoreiz mums ir izdevies nepalikt ‘uz otro gadu’. Brīnumainā kārtā neuzkāpt uz grābekļiem? Vai tās būtu mācības zem krīzes pātagas? Ar vai bez pātagas, bet mācāmies.
Kādu mēs devām Vienotībai mandātu?
Arvien vairāk tiek novērtēta ētika politikā. Pareizi tika pateikts, ka mēs vēlētāji īsti nezinām, kādu mandātu mēs dodam tiem, ko atbalstām vēlēšanās.
Mēs „vienkārši” uzticējāmies Vienotībai, tam valdības kursam, kas, mēs ļoti ceram, gan izvedīs Latviju no krīzes, gan ar reformām radīs apstākļus jaunai ilgtspējīgākai ekonomikas struktūrai. Ļoti ceram un uzticamies.
Tāpēc var uzskatīt, ka mūsu mandāts ir ētika politikā, vairāk ētikas, ētiskas uzvedības, vairāk atbildības.
Arvien vairāk noraidītas politikas un biznesa saplūšanās receptes. Biznesam jārūpējas par biznesu, atstājot politiku politiķiem profesionāļiem.
Tieši ar biznesa vērtību – izdzīvo stiprākais – nekritisko pārnešanu politikā uz posttotalitārās apziņas pateicīgo augsni sākusies nežēlīgā sociālā noslāņošanās, nevienlīdzība – tieši tas, ko atbildīga valsts nedrīkst pieļaut.
Cerams, turpmāk jebkura politiķa saikni ar biznesu tiks uztvertas kā nesavienojamu ar lēmumu pieņemšanu valstī un pašvaldībās.
Atkal mandāts rūpēties par ētisku politiku. Un arī sākt rūpēties par ētiku biznesā!
Konsolidācija? Konkurence!
Trīspadsmit saraksti vēlēšanās un piecas partijas Saeimā ir sasniegums. Tas, ka ievēlētās partijas pārstāv vairāk ka 90 % vēlētāju, ir ļoti labi. Kaut gan tas, ka 10 % palika nepārstāvēti, ir problēma.
To, šķiet, var atrisināt tikai attīstot politisko konkurenci. Nevar atnākt politikā, nodibināt jebkuru blēņu partiju un iet vēlēšanās muļķot lētticīgos 10 %.
Politiskā konkurence ir demokrātijas garants un tā jāsaglabā un jāattīsta – veidojot stiprākas partijas. Caur gudrāku partiju politiku, caur partiju tradīciju veidošanu, caur stingrāku partiju disciplīnu un ciešāku sadarbību ar organizētās sabiedrības resursiem – nevalstiskām organizācijām.
Ir jāsaprot, ka vērtība nav politiskā spektra konsolidācijā, bet tieši politiskā konkurence. Neskatoties uz ilgu bezatbildības vēsturi Latvijas politikā un to, ka Latvijas vēlētājs jau sen ir pieradis pie ātrās politiķu t.s. „pārliecības” maiņu, jau 2008. gadu pārgrupēšanās, PS un SCP izdalīšanās no māšu partijām, šķita pārāk vieglprātīga, aizdomīga, riskanta, grūti savienojama ar atbildīgu politiķu tēlu.
Tāpēc, ja „komandas dinamika” šādā te garā turpināsies, ja kādam liksies pārāk garlaicīgi aizkavēties vienā partijā ilgāk par pāris gadiem, šoreiz Vienotības reputācija cietīs daudz smagāk, nekā jebkurai citai partijai jebkad agrāk.
Kas tā tauta?
Lai gan Vienotībai tā arī nav izdevies pierādīt savu virsetnisku sūtījumu, etniskā komponenta nozīme politikā kopumā sašķobījusies būtiski. Neviena no jaunizveidotajām iniciatīvajām grupām (Pēdējā, Ražots LV, Par prez. rep. utt.) – neviena! – nemēģināja savākt ražu uz etnocentristiskām kaprīzēm.
Uz šī fona visai loģiska izskatās PCTVL etno-burbuļa pārplīšana un VLTB pēdējā vieta Saeimā iekļuvušo starpā. Etnocentrisms un šovinisms ir jājamzirdziņi, kas der īsam sprintam. Kā jau jebkurš populisms. Ilgam mūžam politikā vajag radošu izdomu.
Secinājums: ja arī šoreiz TB ar VL donoru asinīm ir izdevies atlikt bēres, šīs vēlēšanas, šķiet, ir pēdējā iespēja VL pielāgoties notiekošajām pārmaiņām Latvijas sabiedrībā.
Es nezinu, vai uz VL bāzes var izveidoties nacionālistu partija. Šaubos. Taču tas, ka Latvijā nav nacionālistu partijas nav nekas jauns.
Var jau būt, ka Vienotībai, vai tam, kas izveidosies uz tās bāzes, līdz nākamajām vēlēšanām izdosies aizpildīt šo nišu, radot solīdu politisko piedāvājumu sabiedrības konsolidācijai.
Mediji
Kvalitatīvāka kampaņa medijos, kurai varēja lielā mērā sekot arī podkāstos. Īpaši gribu pateikties Latvijas Radio 1 Krustpunktu redakcijai un žurnālistiem par ļoti kvalitatīviem raidījumiem.
Kampaņa parādīja, cik atkarīgi un mazkvalitatīvi Latvijā ir minigarchu kontrolētie mediji. Pirmkārt, es varēju noprast LNT un krieviski iznākošie un raidošie.
Īpašs kauns bija klausīties tās viscaur aizpropagandētās „intervijas” Radio Baltkom, kur acīmredzot štatā profesionāli žurnālisti paredzēti nav. Kauns, jo tieši šis radio sevi pozicionēja kā Radio Echo Moskvy, izcili profesionālā talk radio, partneri Latvijā. Kauns, jo tieši Radio Baltkom ir kolosāla iespēja mācīties no kolēģiem dzimtajā valodā.
Galvenais, ko var secināt,
ir tas, ka mēs esam skaidri pateikuši, ka gribam Latviju, nevis populistu quick fixes. Gudrus, pārdomātus, stratēģiski izsvērtus soļus ilglaicīgai attīstībai, lai gan tie maksā 400 miljonu latu nākamā gada budžetā. Kas jāmaksā, ir jāmaksā.
Pat neskatoties uz to, ka joprojām dodam n-to šansi Šķēlem un Šleseram un dūšīgi atbalstam Lembergu, esmu pārliecināts, mēs sākam arvien skaidrāk apzināties, kura parādus mums šobrīd jāmaksā no mūsu valsts budžeta.