Turpinājums. Iepriekšējās daļas:
Tagad par to, kā atbildēja uz atsevišķiem jautājumiem Klase 1, Klase 2 un Klase 3.
Ir tikai trīs jautājumi, kur klases pauž radikāli atšķirīgus, zināmā mērā klasiskus, uzskatus – Klase 1 liberālus, Klase 3 konservatīvus un Klase 2 tieši pa vidu. Viedokli visvairāk dalās jautājumos par dievu, abortiem un homoseksualitāti.
Jautājumā par homoseksualitāti Klase 1 „kolektīvi” pauž savu visliberālāko nostāju, jo visos pārējos jautājumos Klasei 1 ir kaut nedaudz augstākas balles.
Savukārt, Klase 3 šajos jautājumos, kā arī jautājumā par lepnumu par piederību valstij, parāda savus konservatīvākos rezultātus – ap 90% sakritības ar maksimāli iespējamo.
Jautājumos par bērnu audzināšanu, priekšroku materiālām vērtībām un laimes sajūtu klases vairāk vai mazāk solidāri izrāda lielāku noslieci uz liberālām vērtībām.
Pat Klase 3 bērnu audzināšanas ziņā parāda tikai 40% no iespējami konservatīvākā rezultāta. Kopumā atļaušos teikt, ka audzināt bērnus dievbijībā Latvijā pieņemts nav. Atbildes par bērnu audzināšanu ir vērts apskatīt atsevišķā ierakstā.
Faktu, ka Klase 1 izskatās nedaudz mazāk laimīga par pārējām klasēm, komentēt ir grūti. Te man ienāk prātā tikai vēlreiz pagausties, ka mana izlase statistiski ir ļoti maza. No otras puses visas trīs klases ir pietiekami laimīgas, kas nevar nepriecēt.
Jautājumos par lepnumu par piederību valstij un cieņu varai visas trīs klases arī redzami solidāras, bet tagad jau otrā – konservatīvisma – galā.
Lepnumā par piederību savai valstij Latvijas sabiedrība acīmredzot vēl ilgi saglabās konservatīvu nostāju, jo pašas valsts atgūšana notikusi pirms brīža. Šobrīd lepnums par valsti izskatās lielā mērā konsensuāls latviski runājošo latviešu vidū neatkarīgi no ideoloģijas, kas priecē, jo jaunai valstij izdzīvošanai ir nepieciešams tieši konsensuāls atbalsts. Tā kā manu blogu lasa un aptaujā piedalījās pārsvarā latviski lasoša auditorija, rezultāti apliecina šo konsensu.
No vienas puses pozitīvā atbilde uz jautājumu par lepnumu, kā redzam, nevar īsti ļaut identificēt ideoloģiskas simpātijas latviski runājošo latviešu vidū. No otras puses, es domāju, šī lepnuma neesamība krieviski runājošo latviešu auditorijā arī neliecinātu par šo cilvēku totālo liberālismu un brīvdomību.
Šajā sakarā izteikšu prognozi, ka lepnuma kā konsensuālas vērtības aktualitāte Latvijas sabiedrībā noteikti saglabāsies ilgāk par savu „dabisku” mūžu latviski runājošajā daļā, tāpēc ka sabiedrības konsolidācijas rezultātā lepnuma stafeti pārņems krieviski vai citādi runājošie latvieši, kas šobrīd vēl nejūtas daļa latviskās Latvijas un joprojām mēģina balstīt savu identitāti uz ilūzijām.
Cieņa pret varu ir it kā loģiski saistīta ar iepriekšējo jautājumu par lepnumu un izskatās pēc tikpat konsensuālas vērtības, taču motivācija vēlēties lielāku cieņu varai atsevišķām klasēm var būt dažāda. Nedaudz vairāk par to turpinājumā.
Jautājuma „Vai Jūs kādreiz piedalījāties vai varētu piekrist piedalīties šādos politiskās darbības veidos?” uzdevums bija noskaidrot, cik lielā mērā aptaujas dalībnieks ir gatavs solidarizēties ar citiem, pieņemot savu neatkarīgu lēmumu parakstīt petīciju.
Kā zināms, parakstot petīciju, indivīds norāda savu vārdu un bieži arī citus identifikācijas datus, tātad nevar palikt anonīms kā demonstrācijās, streikos, ēku ieņemšanā vai boikotā.
Klase 1 un Klase 2 izrādīja savstarpējo solidaritāti šajā jautājumā – abas klases ir daudz lielākā mērā gatavas uz šo solidāro rīcību, nekā Klase 3.
Pēdējais jautājums par uzticēšanos izrādījās liels pārbaudījums. Gandrīz 60% Klasē 1 atbildēja, ka attiecībās ar citiem cilvēkiem jābūt piesardzīgam. Tas ir liels pārsteigums, ko ir grūti izskaidrot citādi, nekā ar to, ka tradionālistiskajai domāšanai Latvijas sabiedrība ir tik dziļas saknes, ka pat demokrātisko vērtību pieņemšana neatbrīvo Latvijas cilvēku no fobijām. Tajā, ka konservatīvā Klase 3 atpaliek, visticamāk ir vainojams manas aptaujas statistiskās nepilnvērtības efekts.